Šis ir sarežģīts laiks skolēniem un skolēnu vecākiem. Kā vecāki var palīdzēt bērnam pārvarēt grūtības un motivēt viņu mācīties, skaidro klīniskā psiholoģe, psihoterapeite DIĀNA ZANDE.  

Kas ir motivācija?

Motivācija ir vēlme vai vajadzība veikt noteiktas darbības vai darbību kopumu, lai sasniegtu konkrētu mērķi. Piemēram, man ir motivācija sakārtot istabu, jo pēc tam kopā ar vecākiem varēšu skatīties filmu. Man ir motivācija kārtīgi trenēties, jo tad man būs lielāka iespēja uzvarēt sacensībās. Man ir motivācija izpildīt mājasdarbu, jo tad varēšu saņemt augstāku vērtējumu. Sevi motivēt mēs iemācāmies ar laiku, bet vienlaikus motivācija ir arī smadzeņu spēja, tāpēc atšķirīgiem cilvēkiem tā ir atšķirīga, un tas izpaužas jau bērnībā. Ir bērni, kurus ir ļoti viegli iekārdināt ar jebko, viņš vienmēr ir gatavs iet un darīt – nolikt zābaciņus, izpildīt mājasdarbu, nomazgāt traukus… Bieži vien tie ir bērniņi, kas ir rāmāki, mierīgāki un paklausīgāki. Un ir arī tādi bērni, kurus kārdini kā kārdinādams, viņam to nevajag! Viņš nekārtos istabu, jo var iztikt bez filmiņas. «Labi. Man nevajag.» Viņa smadzeņu darbības dēļ viņam ir daudz grūtāk sevi motivēt konkrētai darbībai.

Tuvoties vai bēgt

Ir divu veidu motivācija. Mēs varam tuvoties mērķim vai arī izvairīties no nepatikšanām. Iztēlojamies, ka pirms 10 000 gadiem alā sēž ģimene, un pēkšņi aiz alas ārā atskan šausmīgi skaļš troksnis. Viņu motivācija šajā brīdī būs bēgt dziļāk alā un izlikties par beigtiem. Lai es izdzīvotu, man bieži vien ir jāsastingst, jāizliekas par beigtu vai jābēg, ko kājas nes. Bet, ja tā pati ģimene, sēžot alā, dzird, ka aiz tās ir kāda čubināšanās, un rodas aizdomas, ka tur ir zaķītis, ko varētu likt katlā, tad smadzenes sūtīs signālu ķert to rokās. Ir bērni, kuriem vairāk ir tendence tuvoties, iet uz priekšu, iet virsū darbiņam, un ir bērni (un arī pieaugušie), kam biežāk ir vēlme no izaicinājumiem un grūtībām laisties lapās vai sastingt. Jāsaprot, ka gan bēgšana, gan tuvošanās ir labas lietas, taču svarīgi, kuru no šīm darbībām attiecīgajā brīdī izmantojam.

Kaut vai mīļā miera labad

Tos bērnus, kuri jau līdz šim ir iemācījušies, ka nav vērts censties, pusaudžus, kurus skola īpaši neinteresē, kuriem ir trauksme, nomāktība, kādas reālas problēmas vai arī tos, kuri ir iemīlējušies, motivēt ir grūtāk. Kāpēc gan sēdēt Zūmā un studēt ķīmiju!? Viņš labāk grib palīst zem segas un gulēt vai arī čatot ar draugiem. Varbūt viņš arī iegājis Zūmā, izslēdzis kameru un skaitās, ka stundā ir. Labus rezultātus negūsim, ja sāksim tikai  tagad… Ja līdz šim bērni ir labi mācījušies, pratuši savākties, ir tie saucamie vieglie bērni vai arī tie, kurus vecāki jau līdz šim ir pratuši motivēt, arī attālināto mācību laikā viņi veiksmīgi tiek galā ar uzticētajiem pienākumiem. Arī tad, ja tev nepatīk mācīties, tev tas ir jādara, – bērns to saprot un dara. Izmācīšos, lai tā mamma «atšujas». Viņam tajā brīdī nav cēla mērķa, ka viņš būs zinātņu doktors vai bankas prezidents, ja labi mācīsies. Bet, ja motivācija izdarīšu, lai tie vecāki «atšujas» strādā, arī labi – galvenais, ka ir motivācija.

Lai plāns ir visiem izdevīgs

Tiem bērniem, kuriem arī līdz šim motivācija bijusi vāja, tagad pēkšņi to pastiprināt ir gandrīz neiespējamā misija. Vieglāk to būs stiprināt mazākiem bērniem – pirmsskolas, sākumskolas un pamatskolas jaunākajās klasēs. Vecāki var palīdzēt bērnam izveidot dienas plānu. Nereti vecāku interese par bērna mācīšanos aprobežojas ar jautājumu: Vai tu izmācījies? Viņš atbild: Jā. Un saruna ir beigusies. Būtu labi kopā ar bērnu apsēsties un izveidot dienas plānu tā, lai tas būtu bērnam izdevīgi. Motivācija kaut ko darīt mums vienmēr lielāka ir tad, ja mums ir galvā burkāns. Piemēram, ja vēlies, lai mēs sestdien un svētdien kopā kur dodamies, cepam picas un organizējam pikniku, tad organizē savus darbus tā, lai līdz brīvdienām esi visu izdarījis. Un, ja bērns šī mērķa labā ir gatavs, piemēram, piektdienas vakarā pamācīties ilgāk, to vajadzētu arī pierakstīt. Lai nebūtu tā, ka mēs sarunājam un drīz par to aizmirstam. Izrunājam, cik daudz laika bērnam vajadzēs, lai izmācītos. Varu tev palīdzēt matemātikā, bet tikai līdz plkst. 20. Uzdodam jautājumus, kas patiesībā rosina bērnu domāt, kā viņš var dabūt atšūšanos no mammas, pastaigu pa dabas takām un picu. Izveidojam noteikumus, kuri ir pieņemami un izdevīgi abām pusēm. Vienojamies, ka katras dienas vakarā pārrunāsim, kā bērnam ir veicies, ko izdevies īstenot, varbūt plānā jāievieš korekcijas. Iespējams, bērnam tomēr neizdodas visu padarīt piecu dienu laikā un, piemēram, zeķes adīšana vai uzdevums zīmēšanā jāatstāj uz svētdienas vakaru. Tas varētu būt kāds ar rokām darāms darbiņš, matemātiku atstāt uz svētdienas vakaru – labāk nē! Varat vienoties ar bērnu, ka katru dienu viņš vispirms izmācās tos priekšmetus, kas viņam patīk un tad ķeras pie grūtajiem. Bet varbūt – tieši otrādi! Mums ir jāmeklē, kas der konkrētajam bērnam. Zīmējam plānus, grafikus, iekārtojam kalendārus, pierakstām to, par ko vienojamies, un tad mēs labāk atcerēsimies.

Nevis moralizē, bet pajautā

Saprotams, ka pusaudžiem brīvdienu pastaiga un picu cepšana kopā ar vecākiem nebūs motivācija, viņam svarīgi ir draugi. Protams, tu vari iet ārā ar draugiem, ja tu gribi, ar nosacījumu, ka tu līdz plkst. 18 esi izmācījies. Šajā brīdī mēs dodam pusaudzim izvēli. Šī ir laba formula: tu vari, ja tu gribi, ar nosacījumu, ka esi izdarījis šo. Mums ir vecāku vara, un mēs varam to izmantot. Saziņā ar vecākiem bērniem ļoti svarīgi ir samazināt moralizēšanu. Ja mēs moralizējam, jaunietis aiztaisa ausis un izliekas par beigtu. Viņš skatās mūsos, bet nedzird neko no mūsu lekcijas par to, cik svarīga ir izglītība un cik mēs labi savulaik labi mācījāmies. Viņš to klausās kā zum, zum, zum… Esam pazaudējuši laiku, bet jēgas nekādas. Labāk iesāksim sarunu: «Klau, tai skolai kaut kā ir jāiziet cauri… Es saprotu, ka šis viss ir pilnīgi garām, kā tagad ir, bet kaut kā mums ar to ir jātiek galā kopīgiem spēkiem. Tu mācies, bet man tevi ir jāatbalsta. Kā tu domā, kas ir tie ieguvumi, kāpēc būtu vērts tos mājasdarbus pildīt?» Viņš, iespējams atbildēs: «Nekādi!» «Ko tu gribēsi darīt, kad būsi pieaudzis?» «Pelnīt daudz naudas!» «Brīnišķīga ideja! Super! Ko tu darīsi, lai naudu nopelnītu?» «Nezinu… Kaut ko strādāšu.» «Kas ir tie darbi, ar kuriem var nopelnīt daudz naudas?» Varbūt viņš nosauks dziedātāju vai juristu. «Un kas tev ir jāmācās, lai tu kļūtu par juristu vai dziedātāju?» Ar jautājamiem rosinām jaunieti pašu nonākt pie atziņas, ka patiesībā drusku pamācīties nebūtu par skādi. Vecāki bieži vien apgalvo: «Jā, jā, mēs jau to darām!» Nē, jūs to nedarāt, jūs lasāt morāli. Jautājumus mēs reti uzdodam. Vai arī uzdodam jautājumu tā, ka uz to negribas atbildēt: «Kā tu domā, kur tu ar šādām sekmēm tiksi?»

Katrai rīcībai ir sekas

Daudzi vecāki kā motivāciju izmanto solījumu: ja tu labi mācīsies, tad mēs tev nopirksim riteni. Taču ko nozīmē labi mācīties – visi vērtējumi 10? Vai sekmīgs visos priekšmetos? Ja tas nav nodefinēts konkrēti, motivācija zūd. Lai motivētu cilvēkbērnu, kas mācās 7., 8. vai 9. klasē, kas ir viskomplicētākais vecums, jābūt ļoti skaidriem nosacījumiem un jāpaskaidro, kādas būs konkrētās rīcības sekas. Ja tu pieņem lēmumu turpināt sēdēt Netfliksā un tavas sekmes nokrītas par tik un tik punktiem, tad sekas ir šādas. Nereti tīņu vecāki piesola to, ko pēc tam neizdara. «Ja tu nemācīsies, es tev atņemšu Netfliksu!» Un viņš nemācās, bet vecāks neatņem Netfliksu. Jāuzsver, ka šis  nebūt nav sods vai draudi, bet gan sekas. Ja ziemā ejam ārā ar vasaras kurpītēm, visticamāk, sekas būs tādas, ka mēs saaukstēsimies. Un tāpat taviem lēmumiem un rīcībai ir sekas. Tātad runāsim ar jauniešiem. Izspriedīsim kopā, kas jādara, lai klasi pabeigtu godam. Un ko tas nozīmē godam – sekmīgi, no 6 un augstāk vai ko citu?

Ieraudzīt bērna stiprās puses

Vēl jāizvērtē, vai vecāku gaidas un prasības pret bērnu nav pārmērīgi augstas. Ir vecāki, kas vēlas, lai bērna sekmes nav zemākas par 9 un 10. Tas var izraisīt tādas sekas, ka jaunais cilvēks pazaudē motivāciju, jo nekad nav pietiekami labi. Viņš vai nu pārtrauc pievērst uzmanību mācībām, vai arī ilgtermiņā viņā attīstās izjūta, ka viņš nekad nav gana labs – viņš pats sevi nemitīgi kritizē un vaino. Vecākiem jāpadomā, kāpēc mēs gribam, lai bērns būtu teicamnieks. Ja bērnam tas patīk, ja viņam sanāk un viņš pats mācās ar prieku, lai viņš to dara! Kāpēc man tas ir svarīgi? Lai mans bērns būtu pats labākais no visiem kaimiņu bērniem vai pats labākais klasē? Kurā jomā mans bērns ir labs? Kas viņam izdodas? Kad es viņam esmu pateikusi to, ka viņam kaut kas izdodas? Ja bērnam padodas kāda viena joma, bet matemātika ne, tad varbūt tā arī viņam nav tik svarīga. Varbūt bērns ir ļoti sirsnīgs un labi saprotas ar cilvēkiem, un tas nekas, ka viņam nepadodas ģeogrāfija vai ķīmija. Respektīvi, vecākiem vajadzētu ieraudzīt ne tikai to, kas viņam mācībās neizdodas, bet arī to, kas viņam kā personībai izdodas, un palīdzēt attīstīt stiprās puses. Nereti daudz strādājam pie nemitīgas vājo pušu attīstīšanas, bet aizmirstam stiprās puses tā vietā lai attīstītu stiprās puses un vājās pievilktu pieklājīgā līmenī. Piemēram, es esmu zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā, bet neesmu draugos ar visām jaunajām datora iespējām. Ja tagad visu uzmanību un laiku veltīšu tam, lai kļūtu par izcilu datorspeciālisti, es zaudēšu kā profesionālis psiholoģijā. Tāpēc izvēlos labāk būt profesionālis savā jomā, bet datorprasmes izmantoju tik, cik man tas nepieciešams. Ja es kaut ko nezinu, pajautāju, un man kāds palīdz. Visu mēs nevaram, un arī bērni nevar. Vecākiem vajadzētu pajautāt sev, vai mēs bijām tādā spiedienā, kad bijām pusaudži, un atbilde ir: «Nē!» Uz mums spiedienu izdarīja vecāki, skola un vienaudži, bet šī brīža jaunajai paaudzei jātiek galā arī ar sociālo tīklu lavīnu. Informācijas plūsma, kas jaunajos cilvēkos rada spiedienu, ir milzīga, un tajā ir ļoti grūti orientēties. Turklāt vecāki nevar palīdzēt, jo paši nav to piedzīvojuši, viņiem visa informācija par pasauli bija žurnāls un Panorāma. 

Arī es špikoju…

Būtu labi, ja vecāki reizēm nokāptu no pieaugušā augstumiem un padalītos ar tām grūtībām, ar kurām paši ir saskarušies savā pusaudža vecumā. Un darīt to, nevis konkurējot un uzsverot, ka man bija daudz grūtāk, nekā ir tev, bet pastāstot, ka patiesībā man arī bija ļoti grūti sevi piespiest mācīties, ja kaut ko nesapratu. Vai man arī bija ļoti grūti noturēt uzmanību dažās stundās, es bieži aizsapņojos. Un tad es to mēģināju risināt šādi… Svarīgi, lai vecāki padalās ne tikai ar to, cik viņi visu darījuši pareizi, bet stāsta arī par grūtībām. Zini, es arī kādreiz špikoju…

Reizēm jāmeklē speciālists

Dažreiz motivēt bērnu ir ārkārtīgi grūti arī tāpēc, ka viņam vienā vai otrā priekšmetā ir kādas mācīšanās grūtības. Varbūt viņam ir grūti uztvert rakstītu tekstu vai veikt matemātiskas darbības. Lai kā viņu motivētu, viņš nevar ar to tikt galā! Varbūt viņam ir uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms, kas izpaužas ne tikai kustīgumā, bet arī kā  grūtības koncentrēties un saglabāt uzmanību. Šādu psihoemocionālo problēmu dēļ viņš nespēj sevi motivēt tā, kā mums gribētos. Šādos gadījumos ir jāmeklē speciālists, kas palīdzēs un ieteiks metodes, kā šā bērna iespēju robežās sasniegt labāko rezultātu.             

Foto: Ventspils bibliotēkas arhīvs

05.11.2021.