Marta vidū Ventspilī pirmoreiz norisinājās konference pedagogiem karjeras konsultantiem un klašu audzinātājiem.

Ventspils Izglītības pārvaldes vadītāja Jana Bakanauska ievadrunā uzsvēra klases audzinātāja svarīgo lomu, norādot, ka klases audzinātājs ir atslēgas cilvēks saviem audzēkņiem un pēc būtības – cilvēks orķestris, jo viņam ir daudz dažādu pienākumu. Pārvalde šādu konferenci iecerējusi rīkot katru gadu, ikreiz izvēloties citu tēmu. Šogad uzsvars bija likts uz karjeru.

Ne karjera, bet darba dzīve

Izglītības zinātņu maģistrs Jānis Pāvulēns stāstījumu sāka ar to, ka somu kolēģi lūguši nelietot vārdu karjera, jo somu bērni to nesaprotot – tā vietā lieto jēdzienu darba dzīve. «Un man liekas, ka tas ir vienkārši un saprotami. Negribu teikt, ka jāatsakās no terminoloģijas, bet tas, par ko es taisos runāt, ir bērnu, jauniešu un arī jūsu un manas darba dzīves vadība, tās vadības kompetence,» sacīja Pāvulēns.

Viņš sprieda par to, kad tieši uzskatīt, ka sākas cilvēka darba dzīve. «Daži domā, ka tad, kad viņi reāli sāks strādāt algotu darbu, bet mēs zinām, ka tā nav taisnība. Tas sarkanais diedziņš, kas velkas cauri jūsu domāšanai par darba dzīvi, patiesībā sāka vilkties ne jau tad, kad mēs beidzām vidusskolu vai kad pirmoreiz nonācām darba tirgū, bet krietni agrāk,» pauda Pāvulēns, norādot, ka pirmsākumi meklējami ģimenē un vietējā kopienā. Viņš uzskata, ka par darba dzīvi var runāt, sākot no pirmajiem soļiem un bērna pirmās vēlēšanās būt noderīgam kādam no ģimenes locekļiem.

Pāvulēns uzskata – mazāk jākoncentrējas uz profesijām, bet drīzāk jārunā ar jauniešiem par lomām. «Mēs visi darba dzīvē patiesībā spēlējam lomas darba teātrī. Ja pajautā, kādu lomu tu vēlētos spēlēt darba teātrī, vai nav tā, ka uz šo jautājumu ir vieglāk atbildēt?» pedagogiem sacīja Pāvulēns. Viņš arī uzsvēra, ka darba dzīve nav īsti nodalāma no pārējā, tāpēc ir jārunā par savas dzīves vadību kā tādu un to, kā palīdzēt skolēniem kļūt par savas dzīves vadītājiem.

Par ko tu sapņo?

Pāvulēns rosināja kolēģus aizdomāties par to, cik daudz mēs paši dalāmies ar citiem ar saviem sapņiem. «Kad jautājam skolēnam – par kādu dzīvi tu sapņo? – , Jānītim un Anniņai vajadzīga ļoti liela uzticēšanās jums, lai viņi to atklātu. Skolēni ir iemācījušies atbildēt to, ko mēs gribam dzirdēt. Viņi atbild, un mēs piekrītoši mājam ar galvu – malacis! Bet patiesībā tas ir liels uzticēšanās kredīts, ko mēs saņemam, ja viņi ir gatavi ar mums runāt par saviem sapņiem un mērķiem,» pārdomās dalījās speciālists.

Viņaprāt, lai iegūtu kompetenci, nepietiks ar teorētiskām zināšanām un karjeras vadības prasmēm – vajadzīga reāla dzīve, klupieni, kļūdas un atgriezeniskā saite. «Kompetenci nevar attīstīt atrauti no konkrētām problēmām, situācijām, darbības. Mēs nevaram attīstīt atsevišķas prasmes vienā mācību priekšmetā un cerēt, ka šīs prasmes tiks tikpat spēcīgi izmantotas visos citos,» teica eksperts. Viņš arī ieteica skolotājiem vairāk interesēties par to, ko skolēni dara ārpus skolas – deju kolektīvā, citos pulciņos, draudzē vai partijas jaunatnes organizācijā: «Jēgpilnā iesaistīšanās lielākoties notiek ārpus skolas.»

Vēl viņš ieteica visos iespējamos veidos atbalstīt darba kultūru bērnu vidē, citādi «visi stāsti par karjeras vadības kompetenci paliks zinātnieku sapņu līmenī.» Pāvulēns sacīja, ka daudzās valstīs jaunieši tiek mākslīgi ieslodzīti bērnībā – viņiem nav ļauts strādāt līdz konkrētam vecumam. «Un tad mēs brīnāmies, ka mūsu jaunieši mēģina rotaļāties dažādos dīvainos veidos. Tāpēc, ka mēs neļaujam viņiem strādāt,» teica eksperts. Dati liecinot, ka ap 40% Latvijas piecpadsmitgadnieku strādā. «Tā ir viņu reālā darba dzīve un vieta, kur viņi savu karjeras vadības prasmi un kompetenci veido,» teica Pāvulēns. Viņš rosināja skolēnu veikumu pamanīt, atbalstīt, uzlavēt izdarīto, to, kas sanāk.

Strādājot augstskolā, Pāvulēns ik gadu mēdzot studentiem vaicāt, kāpēc tieši šeit atnākuši studēt. Viņš demonstrēja saņemtās atbildes, rosinot aizdomāties par jauniešu motivāciju. «Cilvēki nepieņem loģiskākos, izsvērtākos lēmumus. Cilvēki pieņem pirmo piemēroto lēmumu,» rezumēja Pāvulēns.

Audzinātājs – klases spogulis

Savā pieredzē karjeras un audzināšanas jautājumos ar ventspilniekiem dalījās vairāku Liepājas skolu kolēģi. Liepājas Valsts ģimnāzijas direktora vietniece audzināšanas darbā Signe Berga, kurai pašai ir iela pieredze audzināšanas darbā, uzsvēra – katram droši vien būs sava atbilde uz jautājumu, kas ir aktuālais un izaicinošais audzināšanas darbā. «Viens ir skaidrs – klases audzinātājs ir klases spogulis. Tas ir skolotājs, kuram vajadzētu iedvesmot jauniešus. Klases audzinātājam ir bezgala liels pienākums uzlikts,» sacīja Berga. Gan viņa, gan citas runātājas uzsvēra, ka programmā Skola 2030 pirmoreiz ir skaidri definēts, ka audzināšana un mācīšana ir vienots izglītības process.

Vairākos pētījumos noskaidrots, ka skolotāji, uzņemoties klases audzināšanu, uz jautājumu, kādus viņi grib redzēt savus skolēnus, visbiežāk atbild – laimīgas personības. Berga uzsvēra – klases audzināšana ir grūts darbs, tāpēc ir svarīgi, ka audzinātāji saņem atbalstu un tiek domāts par viņu labizjūtu. «Ja klasi audzina ar sirdi un dvēseli, tas paņem daudz enerģijas. Viena no sarežģītākajām lietām ir sadarbība ar vecākiem,» ieskicēja Berga, norādot, ka savā skolā noformulējuši, ka vecākiem nav tiesību iejaukties skolotāja profesionālajā darbā. «Par to ir jārunā publiski. Skola ir tā, kas novelk robežas,» teica Berga, rosinot vairāk izmantot vecāku sadarbību, lai palīdzētu skolēnam.

Iesaistīt priekšmetu skolotājus

Liepājas Dzintara vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā Iveta Kalniņa stāstīja par savas skolas pieredzi klašu audzinātāju atbalstīšanā. Lai audzināšanas darbā iesaistītu pilnīgi visus skolotājus, pirmo gadu katram klases audzinātājam norīkots klases audzinātāja palīgs – mācību priekšmeta skolotājs, kurš klasi neaudzina. Skaidrs, ka ir veiksmīgākas un mazāk veiksmīgas sadarbības, taču visiem iesaistītajiem ir skaidrs, kurš aizvieto klases audzinātāju, ja viņš nav skolā. Audzinātāja palīgs arī iesaistās pasākumu plānošanā. Īpaši nozīmīgs šis atbalsts ir jaunajiem klašu audzinātājiem, kuri tikai gūst pieredzi.

Savukārt Sigita Stefana, Liepājas Raiņa vidusskolas direktores vietniece audzināšanas darbā, pastāstīja, ka otro gadu katrs vidusskolēns veido savu digitālo karjeras portfolio, kurā tiek piefiksēts viss, ko viņš vidusskolas laikā ir piedzīvojis saistībā ar karjeru. Viņasprāt, ir svarīgi, ka skola ir definējusi savas vērtības un caur tām jaunietis var doties uz sev izvirzīto mērķi. «Lai sasniegtu kalna virsotni, ir jāsāk ar to, ka mēs izvirzām mērķi, un tad vienalga – rāpus, līšus vai skriešus – uz to dodamies. Mēs, pedagogi, es atbildīgi par to, ka varam virzienu parādīt,» teica Stefana, norādot, ka vajag palīdzēt jaunietim atrast viņa vietu, jomu, kurā viņš būtu iederīgs, lai viņš justos labi un laimīgi.

Karjeras plāns un uzņēmumi

Liepājas J. Čakstes vidusskolas karjeras konsultante Ligita Eihvalde pastāstīja, ka šajā skolā 9. klases skolēni izstrādā projektu Mans karjeras plāns. Tas top pēc tam, kad skolēni ir izvētījuši savas prasmes, spējas un intereses. Plāna tapšanā iesaistās skolotāji, vecāki, pulciņu vadītāji, un tas kalpo kā vadmotīvs, dodoties uz nākamo izglītības pakāpi.

Bet Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas karjeras konsultante Jana Grīna pastāstīja, ka šajā skolā liels uzsvars tiek likts uz uzņēmējdarbības veicināšanu un skolēnu mācību uzņēmumu veidošanu. «Uzņēmējdarbība no jaunākajām klasēm veido skolēnos karjeras vadības prasmes, viņi apgūst un iepazīst šo jomu ļoti pamatīgi un padziļināti. Lai skolēnam veidotu prasmes, viņam nepietiek tikai ar teorētiskajām zināšanām. Viņam nepieciešama praktiskā darbošanās. Tāpēc mūsu skolā izveidoti tirdziņi,» pieredzē dalījās Grīna.

04.04.2024.