Bērnu pašvadītas mācīšanās aizmetņi Ventspils pirmsskolas izglītības iestādē “Varavīksne” meklējami jau dažus gadus pirms tās iesaistīšanās aprobācijā, kad iestādes vadība nolēma attīstīt pašapkalpošanās prasmes. Skola2030 pārstāvis Alnis Auziņš “Varavīksnē” ciemojās augusta nogalē, vērojot jauktās – trīsgadnieku un nedaudz jaunāku bērnu – grupiņas dzīvi un sarunājoties ar iestādes vadītāju Kristīni Boitmani un viņas vietnieci izglītības jomā Lindu Bērziņu.

Ļaut attīstīties bērna dabiskajai vēlmei darīt pašam

Esmu ieradies tieši uz brokastu laiku, kad bērni nesteidzoties liek sev šķīvjos miežu putru – samērā nedaudz – un pēc tam paņem siltu siermaizīti klāt piekošanai. Pie putras vai varbūt, pareizāk sakot, biezākas piena zupas, dzeramais nav paredzēts, tomēr ikviens, kas vēlas, var dabūt tīru ūdeni, – saldinātos dzērienus te nepazīst. Pēc maltītes bērni paši aiznes šķīvjus, bet tie, kuri vēlas, uzliek sev papildporciju. Vienam grupas zēnam tas jau ir ierasts – pēc pamatporcijas notiesāšanas viņš allaž sev uzliek uz šķīvja vēl mazliet.

Kamēr bērni lēnā garā stiprinās dienas uzdevumiem, mēs ar iestādes vadītājām tikpat nesteidzīgi aprunājamies, kā pašvadīta mācīšanās ienākusi “Varavīksnes” ikdienā. Kāpēc tā izraudzīta, kādas bērnu prasmes skolotājas vēlējušās attīstīt, kāda bija situācija sākumā, kāda vecuma bērni iesaistīti?

Jau pirms gadiem pieciem, pievēršoties bērnu pašapkalpošanās prasmju attīstībai, skolotājas pamanījušas, ka tās palīdz bērniem savstarpēji labi, brīvi justies, droši sarunāties. Tā kā pašapkalpošanās ir daļa no pašvadības, tad loģiski šķitis tieši tai pievērsties, iesaistoties aprobācijā, un sekmīgā pašapkalpošanās prasmju apguve, kas notika it kā pati no sevis, arī iedrošinājusi. Bērnam ir svarīgi no mazotnes apgūt visai turpmākajai dzīvei vajadzīgās prasmes: apģērbties, sevi apkalpot pie galda, izraudzīties sev nodarbi, paņemt tai domātos materiālus un pēc darba beigām tos atkal nolikt vietā, pareizi apmeklēt tualeti. Tātad iemācīties kārtību, taču, kā piebilst K. Boitmane, tas nenozīmē, ka disciplīna tiek panākta ar pieaugušo prasību pakļauties.

Iestādes vadītāja ir pārliecināta, ka šo prasmju apgūšanu vislabāk būtu sākt ar pašiem mazākajiem, ļaut viņiem nesteidzīgi pašvadīties, kļūdīties, kaut ko izliet, izbērt, paklupt, jo tikai tā drošā vidē un pieaugušo uzraudzībā bērni var sekmīgi attīstīties: “Šodien redzējām, kā bērns, auklītei piepalīdzot, saslaucīja to, ko bija izbēris. Ja bērnam neļausim darīt un darot kļūdīties, tad kā viņš iemācīsies darīt labi? Cik jāielej, lai nepārlietu pāri? Bērns dara un pats arī secina. Pats cenšas pēc sevis sakopt, protams, kā nu viņam kā bērnam izdodas, un tāpēc jau ir pieaugušais, auklīte, lai beigās viss būtu saposts.” Bet kāds bija sākums? K. Boitmane turpina: “Kad tikko pievērsāmies pašvadībai ēdienreizēs, tad lielie bērni, piecgadnieki, sešgadnieki, gribēja uzlikt uz šķīvja par daudz ēdiena. Pacietīgi viņiem stāstījām, ka varēs izvēlēties – tāds ir noteikums, un tas būs jāievēro. Pamazām viņi to arī saprata. Savukārt pavisam mazo vidū savu retu reizi ir gadījies tāds, kas zupu gatavs ēst ar rokām. Nekas, arī tam ir jāiziet cauri, lai gan parasti karotīti prot noturēt rokā arī paši vismazākie. Protams, ja visa iestāde sāk šādi strādāt, tad uzreiz jāpievēršas visa vecuma bērniem, bet pareizi (un arī visvieglāk!) būtu sākt ar pašiem mazākajiem. Ja neuzsāks ar mazajiem, tad vēlāk viņi būs jāmāca no jauna, proti, viņi pieradīs, ka vienmēr kāds izdarījis viņu vietā, un tad jau iemācīt pašapkalpoties būs krietni grūtāk. Tā diemžēl notiek arī mājās. Vecāki paši no rītiem steidzas, nav laika, lai bērniem dotu iespēju pašiem ģērbties, ka tik ātrāk automašīnā.”

Vadītājas vietniece L. Bērziņa piekrīt, ka vismazāko bērnu vecumposms vislabāk atbilst pašvadības attīstībai: “Kad pie mums ierodas jauns bērns, viņš skrien, kaut ko ierauga, kaut ko paķer. Mums ir dots visai īss laika posms, kas jāizmanto, lai bērnam parādītu, kur kas atrodas, ko ar materiāliem var darīt, kā tos nolikt atpakaļ.” K. Boitmane papildinot saka: “Mazie arī ļoti labprāt grib visu darīt paši! Jāļauj šai dabiskajai vēlmei attīstīties. Tālāk ir svarīgi, lai pirmsskolā aizsāktais turpinātos skolā, lai tur bērnus negaidītu servēts galds pusdienās un skolotāja, kas stāv priekšā un visu laiku pamāca.” Kad bērniem jādodas ārā un jāģērbjas, tad jaunākā vecuma grupiņa tiek sadalīta trīs mazās grupiņās (vecākās grupiņas – divās), lai pēc iespējas mazāk būtu gadījumu, ka viens ašāks bērns, gaidīdams uz citiem lēnākiem, telpās sakarstu.

Pašvadība soli pa solim

K. Boitmane uzsver, ka viss ir vienoti – kārtības mācība, pašapkalpošanās, kas iekļauj gan ēdināšanu, gan ģērbšanos, gan tualetes apmeklēšanu. Tāpat pašvadības prasme ir paņemt mācību materiālu, ar to pastrādāt un nolikt atpakaļ. Te arī sasniedzamais rezultāts – bērns zina, kur kas atrodas, visur drīkst iet un darboties ar to, kas interesē.

Kad pirms diviem gadiem pirmsskolas iestāde sāka darboties aprobācijā, viens no pirmajiem soļiem bija vides maiņa. Tur, kur tagad redzu galdus, sagrupētus pa saliņām, un jomu centriņus ar brīvi pieejamiem mācību materiāliem, pirms tam bija galdi klasiskās taisnās rindās, un arī materiālus nevarēja ņemt, kā grib. Veidojot jauno telpas iekārtojumu, sākumā tajā izvietoja ļoti maz materiāla, lai bērni redzētu, kur kas atrodas, un radinātos paņemto nolikt atpakaļ. Pēc tam skolotājas pakāpeniski materiālus papildināja. K. Boitmane: “Tīri tehniski vides maiņa neprasīja daudz laika, ne arī milzu finansiālos resursus. Bet mēs apzināti nesteidzāmies uzreiz pa jaunam strādāt. Pirmās divas nedēļas atvēlējām tam, lai bērni un arī skolotājas ar jauno iekārtojumu aprastu. Ļāvām bērniem tur vienkārši būt, pamazām izpētīt, kur kas atrodas, saprast, ka ir citādi, ka tagad varēs darīt ko jaunu, nebijušu.

L. Bērziņa papildina, ka centriņu sākotnējais izkārtojums, kā to bija iecerējušas skolotājas, ne vienmēr sasniedza mērķi. Dažās grupās bērni radīja haosu, bija centriņi, kas stāvēja neapmeklēti, un bija tādi, kuriem bija milzu piekrišana. Īpaši mazie vadās pēc tā, kas viņiem ļoti patīk. Viņi grib liet ūdeni, grib bērt smiltis, toties mozaīkmīklas (puzles) valodas attīstībai tik ļoti nesaista. Skolotājiem bija jāsaprot, kur slēpjas problēma, kas jāpamaina, lai šo nelīdzsvarotību novērstu.

K. Boitmane turpina: “Pirmajā gadā daži bērni vēl nespēja īsti atrast sev vietu, bet šogad jau visi zina, kurā centriņā kas atrodas un ko ar to var darīt, zina, ko grib, un arī to, ka pēc darbošanās viss paņemtais jānoliek atpakaļ vietā, un, ja esi krāsojis, tad otiņas jāizmazgā. Viss arī ir kārtībā, nekas nekur nemētājas. Bērni centriņos attīsta dažādas prasmes; sensorās, tāpat valodas, matemātikas, mākslas, dabas, mājturības – mums patīk cept cepumus! Daudz izmantojam Montesori materiālus.

Ir meitenes, kas grib vairāk darboties mākslā, liela piekrišana ir ūdens centriņam, kur bērni labprāt lej no viena trauka otrā, un tad jau vēlāk viņiem būs viegli ieliet tēju krūzē un zupu šķīvī. Skolotājas ir sagatavojušās no septembra mācīt jaunu tematu. Tad, nemainot centriņu iekārtojumu, parādīsies attiecīgi jauni materiāli. Piemēram, ja būs kukaiņu temats, tad tas atspoguļosies visur. Septembrī ieradīsies visi bērni, un tad arī iekārtosim runājošo sienu.”

Liela nozīme pašvadītas mācīšanās attīstīšanā ir atgādnēm – bildītēm un uzrakstiem. Tie “Varavīksnē” ir pie sienām, skapīšiem, tualetē… Tā mazajiem tiek atgādināts par ģērbšanās secību, kārtības noteikumiem, daudzu darbību secība. Piemēram, pelēnu grupiņā (6–7 gadus veci bērni) tualetes kabīnē ir gan attēli, gan uzraksti: nolaid ūdeni, aiztaisi vāku, ej nomazgāt rokas. Pašiem bērniem tas patīk, un vienlaikus tiek attīstītas arī lasīšanas prasmes.

K. Boitmane atzīst, ka ļoti svarīgi ir skolotājam pašam izprast, kas bērniem nākotnē jāsasniedz. Gan K. Boitmane, gan L Bērziņa ir vienisprātis, ka panākumus nodrošina pieaugušo māka nesteigties, nedarīt bērna vietā, pacietīgi vērot, īpaši jau strādājot ar mazajiem, un pēc nepieciešamības virzīt, palīdzēt. Nepateikt bērna vietā, ļaut viņam apdomāt. Nav jāsagaida, ka bērns, pusotrgadnieks, divgadnieks, pēc trim dienām visu būs apguvis, materiālus noliks atpakaļ u. tml. Tas ir dabisks un gana nesteidzīgs process. Ja skolotāji to saprot, tad arī viss izdodas. Jā, mazais sākumā arī kaut ko izlej un izber, bet tikai tā, brīvi darot, viņš ātri iemācās darīt aizvien labāk.

Redzu skolotājas darbībā un dzirdu teikto gan brokastu laikā, gan vēlāk, bērniem darbojoties centriņos. Kādam zēnam šķīvis ir pabīdījies pārāk tālu, un skolotāja pavaicā, vai nebūtu ērtāk to novietot tuvāk. Kādai meitenītei maizīte nokrīt zemē, un, kad viņa to paceļ, audzinātāja ierosina paņemt citu. Vēlāk, bērniem strādājot mākslas centrā, skolotāja apjautājas, vai paņemtā otiņa šķiet piemērota lieluma, un pēc brīža piepalīdz, redzot, ka meitenei pašai īsti neizdodas uzsiet priekšautiņu pirms krāsošanas. Protams, reizēm pieaugušajam ir vairāk jāpalīdz. Vadītāja stāsta par gadījumiem, kad skolotāja pirmajā reizē paņem bērna rokas savās plaukstās un tā abi nes paplāti.

K. Boitmane dalās pieredzē, ka jau vismazākā vecuma bērnus var sekmīgi ievirzīt savas darbības plānošanā, uzraudzīšanā un novērtēšanā, skolotāja pavisam vienkārši var runāt par sasniedzamo rezultātu, piemēram, sakot, ka “paklājiņš, ko tagad tu krāso, būs košs un skaists”, “cik jauki būs iekrāsots kukainītis, malacis!”. Vadītāja piebilst, ka, attīstot pašvadību, nav bijis tā, ka kaut kas tā īsti neizdotos.

Daži vārdi par resursiem

Ne vides maiņa, ne materiālu iegāde iestādei neprasīja milzu resursus. Gan “Varavīksnes” vadītāja, gan viņas vietniece apgalvo vienu – visvairāk resursu, laiku, prasīja un joprojām prasa sagatavošanās. Jo lielāks bērns, jo vairāk vajadzību, katram jomu centriņam jāgatavo papildu materiāli. L. Bērziņa: “Skolotājas izvēlas interesantus tematus, un tad pašām jāgatavo materiāli. Kaut vai par dinozauriem. Tik daudz gatavu materiālu nav! Skolotājas radoši izmanto dažādu papīru, kartonu, krāsas, līmi utt., un tam jāveltī stundas ārpus darba laika. Skolotājas pašas sarūpē gan darbošanās, gan izziņas materiālus. Mums iedalītas četras stundas nedēļā, lai gatavotos nodarbībām, bet tajās nekādi nevar iekļauties.

Pie resursiem noteikti jāpiemin āra vide, kuras izveidē iesaistās arī vecāki. “Varavīksne” jau vismaz gadus piecus ir aizrāvusies ar brīvdabas pedagoģiju. Paprāvā teritorijā ap iestādes ēku ir izvietotas ārā nojumes, ir “neskartā” vide, sākot ar dabīgās pļavas stūrīti, kādu citur Ventspilī vispār neredzēt. Pastaigu laikā skolotājas piedāvā bērniem darboties, veikt dažus uzdevumus. Lielākie, 6-7 gadus vecie, jau zina, ka no trim dienā paveicamajiem uzdevumiem kādu varēs izdarīt laukā, bet arī jaunākā vecuma bērni skolotāju klātbūtnē var pievērsties saviem gadiem un interesēm atbilstošām nodarbēm. Tā, piemēram, bedrēs – bērnu iecienītās “raktuvēs” – četrgadnieki sijā un skaita akmeņus, daļa bērnu ar baudu pēc lietus bradā pa peļķēm, un lielākie audzēkņi mēra, cik spainīšu no peļķes var izsmelt. Liela piekrišana bērnu vidū ir kukaiņu mājai, tāpat varavīksnieši labprāt kopj augus siltumnīcā un apmeklē kukaiņu māju, kas tapusi pērnajā pavasarī ar daudzu vecāku līdzdalību.

Vadītāja ar prieku teic, ka “puse mūsu dzīves notiek ārā”, bērni iet laukā ziemā, iet lietus laikā, un nu jau arī vecāki pie tā ir pieradināti. Taisnība, sākumā tik gludi nemaz nav bijis, bet tagad māmiņas un tēti to ir pieņēmuši, turklāt iestādes vadība par to ar vecākiem runā jau pirmajā sapulcē.

Kā pašvadības caurvija ietekmē kopējo mācību procesu?

K. Boitmane stāsta: “Ir palielinājusies bērnu interese par visu. Salīdzinājumā ar veco pieeju, kad divdesmit bērnu sēdēja priekšā un varbūt tikai piecus interesēja tas, ko stāsta audzinātāja, un tad arī bija disciplīnas jautājumi, tagad visi ir ieinteresēti. Katrs var izvēlēties un arī izvēlas, kurā centriņā darboties, bērni pašvadīti mācās. Un vēlāk bērns, guvis sasniedzamos rezultātus, gūst arī prieku, apmierinājumu. Tā viņš attīstīsies tālāk, ja kopīgi ieliksim šādus pamatus. Sākumskolā būs citi uzdevumi, bet skolēns izmantos pašvadīšanas spējas.”

L. Bērziņa atzīmē, ka pēc šīs vasaras brīvlaika audzinātājas bija priecīgi pārsteigtas, redzot, cik bērni ir organizēti, cik labprāt dodas strādāt centriņos. Iepriekšējos gados pēc garā pārtraukuma bērni ilgu laiku nespēja ieiet ritmā. K. Boitmane turpina: “Ar veco pieeju strādājot, vienmēr bija bērni, kas nemācēja sev atrast nodarbošanos. Klaiņoja, nīkuļoja, nobumbulēja dienu. Tagad tā vairs nav nevienā grupā! Jā, kāds varbūt vairāk jāpavirza, jāpiedāvā kas cits, bet ieinteresēti darbojas visi.” L. Bērziņa papildina, ka līdz ar to arī grupā valda pavisam cita gaisotne, nav liela skaļuma, jo visi ir aizņemti ar saviem radošajiem darbiem. 

Pierādījumi pašvadības apguvei

Tam, ka bērni tiešām jau labi apguvuši pašvadības prasmes, ir gana daudz apliecinājumu. K. Boitmane norāda uz sasniedzamajiem rezultātiem. Divreiz gadā visu vecuma grupu bērnus izvērtē un katram vecākam dod pamatīgu aprakstu. Tajā ir skaidroti rezultāti visās jomās, dots bērna raksturojums, plus bērna pašapkalpošanās iemaņas, un katrs apraksts ir personisks, konkrēts, ne tādā stilā, ka “lasa īsus vārdus”, bet, piemēram, “prot jau pats uzvilkt šortus”, kas mammai patiešām ir svarīgi. L. Bērziņa piebilst, ka tiek norādītas arī iespējamās problēmas. Piemēram, lasa vārdus, bet jauc īsos un garos patskaņus.

Pēc jaunās pieejas iestāde strādā divus gadus, un otrajā gadā arī sāka izpausties būtībā visu vecumposmu bērnu sekmīgā darbība. Tas, ka skolotājām tiešām nav nekur jāiejaucas un viss mācību process notiek it kā pats no sevis, arī ir vislabākais apliecinājums bērnu pašvadības prasmju attīstībai. K. Boitmane stāsta, ka “tagad vairs nav tā, ka viens bērns gaida pārējos vai visi gaida vienu, jo viss notiek pakāpeniski. Pa visiem centriņiem nolikti materiāli”.

Un kā ar vecākiem?

Sākoties projektam, ar gaidāmajām pārmaiņām vispirms iepazīstināta iestādes padome, kurā ir sešpadsmit vecāki – pārstāvji no visām 9 grupām. K. Boitmane: “Parādījām filmiņu, kā notiek mācības, ko darām, uz ko tiecamies. Stāstījām arī vecāku sapulcēs, katram vecākam iedevām sasniedzamos rezultātus atbilstoši viņa bērna vecumam. Vecāki visu uztvēra ar izpratni, un galvenais jautājums bija viens: vai arī skola tam būs gatava? Vai bērni, kas būs mācījušies mūsu iestādē pēc jaunās pieejas, labi iekļausies skolas pirmajā klasē? Saprotama vecāku interese! Ko mēs varam atbildēt? Citu vietā apgalvot un apsolīt nevaram, taču teicām, ka paredzēts mainīties ir arī skolai. Domāju, ka bažas izdevās kliedēt. Nesen tikos ar sākumskolas koordinatoru, mēs labi sadarbosimies. Skaidrs, ka jāiesaista pilnīgi visi skolotāji, kas nākamgad no mums saņems pirmās klases audzēkņus.”

L. Bērziņa piebilst, ka pagājušajā gadā vecākiem piedāvāts iepazīties ar bērnu dzīvi grupiņās – no silītes līdz vecākajai grupai, turklāt ne tikai ar sava bērna grupiņu, bet ar pilnīgi visām. Skolotājas arī WhatsApp grupās ievieto filmiņas, attēlus, tā palīdzot vecākiem labāk iepazīt bērnu ikdienu. Iespējams, ka iestādes un vecāku labo komunikāciju apliecina ne tikai saņemtie, bet arī nesaņemtie jautājumi. Tā, piemēram, vecāki vairs neprasot, kāpēc neredz izstādītus visu bērnu vienādos darbiņus. Iestādes vadītāja ar lielu prieku stāsta par šādu atgriezenisko saiti. Kādai mammai “Varavīksnē” bija mācījies dēls pirms vairākiem gadiem, bet meita – tagad. Māmiņa ar sajūsmu atzinusi, ka redzot un novērtējot milzīgo atšķirību. Meita ar prieku iet uz dārziņu, iemācījusies kārtību, sevi apkalpot, viss viņu interesējot. 

Domubiedru komanda

“Varavīksnes” saimē ir 23 skolotājas (no tām tikai grupās strādā 18), 21 tehniskais darbinieks, 9 grupās mācās pavisam ap 190 bērnu vecumā no 1,5 līdz 7 gadiem.

Iestādes vadītāju K. Boitmani jaunā mācīšanas pieeja aizrāvusi uzreiz, arī tāpēc, ka jau pirms dalības projektā varavīksnieši nopietni pievērsušies gan āra pedagoģijai, gan pašapkalpošanās prasmju attīstīšanai. Bet kā ar pārējo kolektīvu?

Stāsta K. Boitmane: “Projektam visu kolektīvu nevarēja pieteikt. Komandā bijām deviņi. Bet, sākot darbu pirms diviem gadiem, tūlīt arī spriedām: kā turpmāk dzīvosim, ja jauno pieeju ieviesīsim tikai pilotgrupās, turklāt jau no 2019. gada septembra tā vajadzēs strādāt visai iestādei? Un kā plānot darbu dalītā iestādē? Tāpēc nolēmām pa jaunam strādāt visa iestāde, visi darbinieki. Tā šķita gan loģiski, gan vieglāk. Kad atbraucām no kursiem, tad stāstījām par dzirdēto un redzēto pārējiem kolēģiem, un daļa mūsu nepilotnieku pat labāk uztvēra jaunās idejas. Kolektīvs ātri aizrāvās, skolotājas – meitenes, kā paši savā starpā sakām – ar prieku sāka dalīties savā darbā, atziņās. Jā, pilnīgi visiem no mūsu saimes jaunās nostādnes nebija pieņemams, un trīs cilvēki aizgāja. Nedomāju, ka tas ir daudz. Toties šogad mūsu iestādē darbu uzsākušas četras jaunas skolotājas.”

Vēlot veiksmi turpmākajā, nu jau “oficiālajā”, darba cēlienā, no ventiņiem atvados.

Avots: “Skola 2030” ziņu izdevums “Domāt.Darīt.Zināt” Nr. 8. Šo un pārējos izdevumus skolotāju atbalstam pilnveidotā mācību satura un pieejas īstenošanai atradīsiet ŠEIT.

30. 10. 19.