„Man ir laimējies, jo es visu mūžu esmu varējusi darīt darbu, kas man patīk. Un katram novēlu, lai darbs vienlaicīgi būtu arī sirdslieta,” par savu darbu stāsta Ventspils pirmsskolas izglītības iestādes „Varavīksne” vadītājas vietniece izglītības jautājumos Rasma Jaunķierpe, kura 2015. gadā ieguva nosaukumu „Gada skolotājs”.

Apsveicu ar nosaukuma „Gada skolotājs 2015” iegūšanu!

– Paldies! Izjūtu lielu gandarījumu par darba novērtējumu. Prieku sagādā arī tas, ka pamanīts un novērtēts darbs ar mazajiem bērniem, jo, no visiem nosaukumu ieguvušajiem, esmu tikai otrā, kura pārstāv pirmsskolu. Tāpat domāju, ka labie darba rezultāti  nav manis vienas pašas nopelns. Iestādes kolektīvs ir ļoti laba “komanda”, kas atbalsta. Tādēļ savus panākumus uztveru kā visa mūsu kolektīva panākumus.

2015. gads Jums iezīmējies ar īpaši paveiktiem darbiem, kas veicināja audzēkņu, pedagogu un iestādes izaugsmi. Kuri ir tie darbi, par kuriem Jums vislielākais prieks un gandarījums?

– Lielākais prieks ir par to, ka aizvadītā gada 23. maijā mums izdevās noorganizēt lielo velobraucienu uz Būšnieku ezeru, kurā piedalījās gan pedagogi, gan bērni, gan vecāki. No sākuma tas bija tikai sapnis un ideja. Pateicoties kolektīva atbalstam, mums to izdevās realizēt. Šis pasākums tika plānots, lai popularizētu Ventspils pilsētas sniegtās iespējas aktīvai un veselību veicinošai atpūtai ģimenēm ar bērniem. Velobrauciena laikā dabas pieturā bija iespēja pārbaudīt savas zināšanas, kā arī iesaistīties rotaļās.

Kāda ir vecāku atsaucība? Vai viņi labprāt iesaistās šādos pasākumos?

– Šķiet, ka mums ir ļoti laimējies, jo mums ir ļoti atsaucīgi vecāki. Šogad, piemēram, mēs piedalāmies „Tīrai Latvijai!” makulatūras vākšanas konkursā, un pašlaik no 406 izglītības iestādēm mēs esam 3. vietā.

Jau trešajā? Decembrī bijāt piektie.

– Jā, bijām piektie, bet nu jau trešie. Tas viennozīmīgi panākts ar vecāku atsaucību: viņi cītīgi seko līdzi sasniegtajam, jūtams pat tāds kā sacensības gars: kuram bērnam un kurai grupiņai visvairāk izdevies savākt. Tāpat veikala „Maxima” akcijā atbalstam skolām, kur vecākiem jākrāj uzlīmes, esam saņēmuši vairāk nekā 100 aizpildītas uzlīmju grāmatiņas. Gandarījumu izjutām, saņemot atbalstu no bijušo audzēkņu vecākiem, kā arī no vecākiem, kuru bērni tikai rudenī sāks nākt dārziņā. Mēs to izjūtam kā viņu pateicību par mūsu darbu. Tāpat, rīkojot vecāku dienas un kopējos pasākumus, redzam, ka katram bērnam vismaz viens vecāks tos apmeklē, lielai daļai pat atnāk abi divi vecāki. Tas ir ļoti labs vecāku atbalsta rādītājs.

Citos dārziņos tiek rīkotas atvērto durvju dienas, bet PII „Varavīksne” – vakarēšana. Pastāstiet, kā radās ideja par šādu pasākumu un kā tas atšķiras no tradicionālajām atvērto durvju dienām?

– Mēs tradicionālās atvērto durvju dienas sākām rīkot tad, kad neviens tādas vēl neorganizēja. Ar laiku mums radās sajūta, ka tas ir noiets etaps, un ir jāsāk domāt par kaut ko jaunu. Zinot to, ka ir vecāki, kuriem rīta cēlienā ir grūtības apmeklēt atvērto durvju dienas, kā arī domājot par to, ka vakarā ir cita atmosfēra, mēs nolēmām rīkot vakarēšanas. Un tiešām apmeklējums ir pieaudzis, kā arī gaisotne ir pavisam citāda. Kaut kas ir jāmaina, lai būtu interesantāk pašiem un citiem.

Kas notiek šajās vakarēšanās?

– Kopā ar skolotājām vienojamies par laikaposmu, kurā tās notiks, un  tematiku. To, kas tiks darīts katrā grupiņā, viņas plāno pašas. Bērnus iesaistām ciemiņu gaidīšanas procesā: pošam “mājas”, parūpējamies par cienastu. Pašā vakarēšanā baudām kopā būšanas prieku, iepazīstinām ar paveikto, darbojamies dažādās radošās darbnīcās un tamlīdzīgi.

Arī vecvecāki tiek iesaistīti?

– Šobrīd ir ziema ar gariem un tumšiem vakariem. Vakarēšanā, kura notiek no 25. līdz 29. janvārim, vairāk ciemos gaidām vecvecākus. Runāsim par svecēm, to liešanu un Sveču dienu. Vecvecāku stāstītās pasakas ir tās, kuras var palīdzēt ātrāk pavadīt tumšos vakarus.

Tātad arī vecvecāki ir atsaucīgi?

– Atceros, kad es vēl strādāju grupā, bija viena vecmāmiņa, kura regulāri apmeklēja vecvecāku dienas. Vienu gadu mums šķita, ka ļoti daudz visādu pasākumu. Īpašu dienu vecvecākiem nesarīkojām. Nākošajā gadā viņa man apsēžas blakus un saka :”Bet ziniet, Jūs pagājušajā gadā mani neuzaicinājāt!”. Tātad arī viņiem ir svarīgi te pabūt kopā ar mazbērniem. Un vecvecāki ir tā atsaucīgā publika, viņiem lielai daļai nekur nav jāsteidzas, viņi te labprāt pavada laiku. Mums bija populārs viens vectētiņš – bērni zīmēja uz tāfeles ciparus un viņš tos pārveidoja dažādos tēlos un stāstīja par tiem. Ir ļoti daudz jauku lietu, ko arī mēs varam iemācīties no vecvecākiem.

Jūs visu mūžu strādājat ar bērniem (strādājusi par audzinātāju PII „Rūķītis”, pēc tam par vadītāju Popes PII „Zemenīte” un kopš 2000. gada – PII „Varavīksne” – aut.), kas ir tas, kas piesaista šajā darbā?

– Nevēlēšanās pieaugt un kļūt pieaugušai (smejas). Kas ir bērni? Bērni tā ir ļoti atsaucīga publika, kurās nekad nav nekādu intrigu. Kā tu izturies pret viņiem, tā viņi pret tevi. Vēlme strādāt ar bērniem man ir  jau no bērnības. Bērnībā tēvs man prasīja :”Kas tu būsi?”. Es atbildēju, ka es nebūšu nekas, es nestrādāšu. Man būs daudz bērnu un visi smuki. Un tad, kad es aizgāju strādāt uz PII „Rūķītis”, tēvs smējās, ka nu, lūk, man ir visi tie bērni un visi smuki. Tā tas viss mūžs ar viņiem kopā ir pagājis.

Vai bērni ir mainījušies kopš tā laika, kad sākāt strādāt bērnudārzā un tagad?

– Kā bērni viņi ir tādi paši, bet viņiem ir citādākas zināšanas un vēlmes dzīvē. Līdz ar to ar viņiem ir citādāk jādarbojas – viņi ir straujāki, viņi ātrāk visu apgūst, informācijas viņiem ir vairāk nekā agrāk vienaudžiem. Man laikam ir laimējies, ka visi bērni ir bijuši interesanti un atsaucīgi, tāpat arī vecāki.

Jā, tagad informācijas ir ļoti daudz. Un viss digitālais, kas nāk iekšā. Kā ar to bērni tiek galā?

– Pirms 20 gadiem bijām Austrijā bērnudārzā, un mēs viņiem jautājām, kāpēc viņiem nav digitālās tāfeles un visu citu tehnoloģiju, jo viņiem taču tās ir pieejamākas. Un viņi teica vienu frāzi – mums vajag bērnus ar attīstītām smadzenēm. Ir lietas, kas attīstās tikai vingrinot un darbinot pirkstu sīko muskulatūru. Kādreiz bija šņorējamie apavi, pogājamie krekli, kad bērnam vairāk nācās nodarbināt sīko motoriku, pašlaik viss ir radīts pēc iespējas ērtākai dzīvei. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc tik daudz ir parādījušies logopēdisko bērnu. Tehnoloģijas ir laba lieta, bez tām neiztikt, tomēr nedrīkstētu likt uzsvaru tikai uz šīm lietām. Visam jābūt sabalansētam. Galvenais – nepazaudēt mērķi.

2015. gada decembrī Jūs uzaicināja uz Izglītības ministrijas organizētu Latvijas pirmsskolas izglītības speciālistu konferenci, kur prezentējāt iestādes pieredzi darbā ar gaismas galdiem.

– Ar mani ir tā – es vispirms lecu un pēc tam domāju, jo man patīk izaicinājumi. Kādreiz bērnībā mamma smējās – es esmu Jurģos dzimusi – 23. aprīlī, tāpēc man visu laiku vajag kustēties, kaut kur pārvietoties, kaut ko darīt. Man pašai patīk iegūt jaunu pieredzi, jaunas idejas un tad es vērtēju, kur un kā tās pielietot. Bet, lai notiktu informācijas aprite, nepieciešami cilvēki, kuri dalās pieredzē. Apzinoties, ka ne tikai jāņem, bet reizēm jābūt arī devējam, piekritu prezentācijai. Esmu pateicīga skolotājām par  atbalstu, kopā sagatavojāmies prezentācijai Rīgā. Mums iestādē ir 4 gaismas galdi, uz kuriem var zīmēt un darboties. Tos novērtē gan pedagogi, gan bērni.

Šķiet, dārziņā viss ir liels komandas darbs?

– Jā, tas ir ļoti liels komandas darbs, un, ja blakus ir cilvēki, kuri viens otru atbalsta, tad var kalnus gāzt. Mums patīk lielie pasākumi, kurus mēs visi kopā organizējam, piedalāmies. Bet bērnudārza zāle ir tik liela, cik ir, tāpēc mēs nevaram te visas idejas realizēt. Mēs esam ļoti pateicīgi bibliotēkai, kas mums vienmēr atvēl telpas. Un tad mums tur notiek visi lielie pasākumi – 4, 5, 6 grupām. Tie ir enerģijas lādiņš turpmākam darbam. Audzinātājām pašām jābūt dedzīgām, tad arī bērni būs darboties griboši. Ja audzinātājai nav intereses, tad arī bērniem tās nav. Lai  augtu aktīvi bērni, ir jāmāk pašam kustēties viņiem līdzi. Nav laika novecot.

Varbūt ir kādi kuriozi, ko pastāstīt?

– Tad ir jādomā, jo tādu ir bijuši daudz, bet atceros, kad es sāku strādāt, grupiņā bija tāds neklausīgs puika (man vienmēr neklausīgie bērni ir vairāk patikuši nekā tie klusie un mierīgie). Viņš vienmēr dārziņā bija pēdējais un tad mums vakaros notika filozofiskas pārrunas. Viņš bija pamanījis, ka man ir draugs un teica :”Audzinātāj, tu tikai neprecies!” Es jautāju, kāpēc? Un viņš atbildēja :”Tad tev būs pašai savi bērni un priekš mums vairs nebūs laika!” Bērni ik pa laikam pasaka interesantas lietas, bet tās prātulas reizēm ir tādas… Man kabinetam pretī ir Pelēnu grupa, viņi ir lielie filozofi un savas attiecības skaidro kā pieaugušie – argumentēti. Bet, lai audzinātāja nedzirdētu, ko viņi runā, viņi iet garderobē, bet neaptver to, ka tās durvis ir vaļā un es visu dzirdu. Vienu reizi gan pamanīja, ka ar interesi noklausos un tad bija klaukš! Un durvis ciet.

Darbs ar bērniem noteikti prasa lielu enerģijas atdevi, sakiet, kā Jūs atpūšaties, kas palīdz smelties jaunu enerģiju?

– Man hobijs ir adīšana, patīk arī izkustēties un redzēt kaut ko jaunu. Vai arī otra pilnīga galējība  –  gulēt gultā, lasīt grāmatu, atslēdzoties no visa. Dzīvoju privātmājā un man ir dārzs, kurā pavadu daudz laika. Dārzā ir klusums, miers, tur varu pabūt vienatnē ar sevi, lai rastu spēkus aktīvam un radošam darbam bērnudārzā.

Foto no PII “Varavīksne” arhīva – daudzpusīgā ikdiena R.Jaunķierpes darbā:

no images were found