Interviju sagatavojušas Ventspils Jaunrades nama “Jaunie korespondenti” dalībnieces

Ar Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas direktores vietnieku, skolotāju Oskaru Kaulēnu tiekamies ģimnāzijā. Lai arī viņa dienas ritms ir ļoti spraigs, viņš ir atradis laiku, lai parunātos arī ar mums un pastāstītu par sevi, darbu, iecerēm. Ar apbrīnu klausāmies Oskara stāstītajā, jo nereti intervijas laikā galvā mums pavīd doma – kā viņš to visu paspēj?

Kā Tu nonāci Ventspilī?

– Es četrus ar pus gadus strādāju Rīgas Lietuviešu vidusskolā, mācīju vēsturi, kulturoloģiju un politiku, bet paralēli tam sāku strādāt ar skolotājiem – mācīju viņus, kā lietas mācību procesā var darīt citādāk. Bet pirms diviem gadiem vasarā atskanēja zvans un tika izteikts piedāvājums, ka Ventspils Valsts 1. ģimnāzija meklē cilvēku, kurš varētu veikt metodisko darbu skolā – direktores vietnieku, kas atbild par mācību procesu un to, ko un kā skolotāji dara mācību stundās. Es ilgi šaubījos, vai es to gribu darīt un varu, bet vienmēr skolēniem esmu teicis, ka sevi ir jāizaicina un reizēm jālec nezināmajā. Tā arī darīju!

Vai Tev nebija žēl atstāt Rīgu?

– Es esmu rīdzinieks, viss man ir Rīgā un tad pēkšņi vienā brīdī nākas pārcelties uz otru Latvijas galu. Lai arī kā, līdz šim neesmu nožēlojis šo izvēli.

Kāda ir Tava kā skolotāja misija?

– Ar to, ko daru, es varu jauniem cilvēkiem iedot to, kas man nav bijis pašam pieejams skolas laikā, bet pie kā es esmu nonācis ļoti ilgstoši strādājot pats ar sevi. Es vēlējos, lai arī man skolā iemāca daudz ko un no skolas es aizeju pašapzinīgs un gatavs dzīvei, bet diemžēl tā nebija un man nācās pašam ar sevi daudz strādāt. Es vēlos palīdzēt jauniem cilvēkiem būt gatavākiem tiem izaicinājumiem, kas nāks pēc skolas beigšanas, un tā ir forša misija. Prieku sagādā arī tas, ka tu redzi, ka skolēni atsaucas un novērtē to, ko dari. Rodas gandarījums, redzot vēlamos rezultātus.

Kāda ir tā metode, lai ieinteresētu skolēnu?

– Man vienmēr šķitis, ka darīt un būt visu laiku nodarbinātam mācību stundā ir interesantāk nevis uztvert informāciju pasīvi. Ne vienmēr skolēnam ir interese kaut ko pašam darīt, jo līdz tam ir jāizaug. Mana pieeja – mazāk skolotāja stāstījuma, kur jaunieši klausās skolotājā kā vienīgajā patiesībā, bet vairāk uzdevumu, kuros ir iespēja pašiem darīt, domāt un piepūlēties, lai  rastos lielāks gandarījums par paveikto. Faktus analizējot, ir jāmācās ieraudzīt gan labo, gan slikto, nevis pieņemt, ka lietas ir tādas, kādas tās ir pašas par sevi. Skolēnam ir jāmācās skaidrot, meklēt cēloņus, piedāvāt risinājumus, izteikties, mēģināt citus pārliecināt par savu viedokli – tas viss prasa piepūli, bet dod daudz lielāku pievienoto vērtību.

Kāds ir Tavs moto?

– Mans moto – mācīt cilvēku nevis mācību priekšmetu. Tā ir svarīga atšķirība, ko man Iespējamā misija ir palīdzējusi saprast – stundā tev ir jādomā par skolēniem nevis tikai par mācību saturu. Visi cilvēki pēc dabas ir slinki, tāpēc skolotājam ir jāprot mācību priekšmetu pasniegt tā, lai skolēnus ieinteresētu.

Kādam ir jābūt gala rezultātam, lai skolotājs justos gandarīts par savu ieguldīto darbu?

– Piemēram, ar Rīgas Lietuviešu vidusskolas 12. klasi, kur ar vieniem un tiem pašiem skolēniem man bija iespēja strādāt vairākus gadus, mēs bijām tikuši tik tālu, ka es ienācu kabinetā, izstāstīju, kas ir tas, ko mēs šodien darām, kāpēc mēs to darām, kādi ir mērķi, kur ir materiāls un kādam ir jābūt galarezultātam. Sekoju līdzi, kā viņiem iet, bet viņi visu darīja paši – zināja, kas ir jāizdara, pēc tam viens otram stāstīja un skaidroja, bet es beigās tikai pārbaudīju, vai viss ir izdarīts. Es visu laiku biju procesā, darīju citas lietas (piemēram, daudz sniedzu atgriezenisko saiti par paveikto un palīdzēju tikt galā ar grūtībām), nevis stāstīju stundas vielu, jo audzēkņi zināja, kā notiek process un mums nebija nekādu problēmu.

Pastāsti kaut ko vairāk par Iespējamo misiju!

– Iespējamā misija ir mācību programma, kura atlasa jauniešus, kas ir ieguvuši augstāko izglītību kādā jomā, bet viņi pēc izglītības nav pedagogi. Izejot cauri 4 atlases kārtām, potenciālais skolotājs nonāk skolā un strādā, bet paralēli 2 gadus arī intensīvi mācās.  Katru otro nedēļu notiek mācības, kurās skolotāji apgūst nevis teoriju, bet mācās risināt praktiskus piemērus, ar kādiem nākas sastapties skolā. Visas mācības ir pielāgotas tam, lai uzreiz risinātu tās problēmas, kas jauniem skolotājiem tajā brīdī ir radušās. Mēs uz mācību procesu raugāmies krietni citādāk nekā klasiskajā variantā, jo mums nav pedagoga izglītība. Pēc diviem gadiem tu vari izdomāt vai paliec strādāt skolā. Daļa aiziet prom no skolas, bet viņi paliek izglītībā un dara citas lietas jau augstākos līmeņos, piemēram, kļūst par skolu vadību cilvēkiem.

Kāpēc izdomāji piedalīties Iespējamā misijā?

– Es pirms tam strādāju Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekanātā,  palīdzēju studentiem tikt galā ar viņu studiju dzīvi, plānot un saprast, kas viņiem jāmācās, lai visu nokārtotu. Paralēli pats mācījos šajā augstskolā, ieguvu bakalaura grādu politikas zinātnē, pēc tam paliku maģistros un turpat strādāju, un biju uzbūvējis ļoti labu komforta zonu – man bija labs darbs, labi maksāja, es biju gana labs kadrs un viss bija nodrošināts, lai tur ilgi paliktu un strādātu, bet skaidrs, ka tas ir darbs bez jebkāda radošuma, un es vienmēr skolā biju tāds, kas visur iesaistījās – es vienlaicīgi spēlēju basketbolu, dejoju divos tautu deju kolektīvos, vadīju skolēnu parlamentu un skolas avīzi, turklāt labi mācījos un biju Rīgas skolēnu parlamentā. Man patīk strādāt radoši.

Kā Tu to visu paspēji?

– Ja man kāds saka, ka kaut ko nevar, tad es neticu. Es biju pieradis darīt radošas lietas, bet sapratu, ka dekanāts nav mana vieta. Tas bija īstais brīdis kaut ko mainīt. Man draugi ik pa laikam bija teikuši, ka man skolotāja amats varētu padoties, bet es nekad nebiju domājis par skolotāja karjeru, tomēr likumsakarīgi ieraudzīju, ka Iespējamā misija atkal meklē skolotājus un domāju, ka jāpamēģina. Es darīju to pa kluso, neteicu nevienam no saviem tiešajiem priekšniekiem, atradu cilvēkus, kas mani piesedz, kamēr  esmu prom no darba, gāju cauri visām atlases kārtām, lai tajā brīdī tiešām zinātu, ka to gribu darīt. Tikai tad es pateicu kolēģiem par saviem plāniem, lieki viņus nesatraucot. Esmu pateicīgs Iespējamajai misijai, ka atradu to, kas man ļoti patīk.

Mēs zinām, ka esi aizņemts cilvēks, bet pastāsti par projektiem, kuros esi iesaistījies.

– No lielākajiem projektiem – šobrīd esmu viens no dalībniekiem ekspertu komisijā, kas veido jaunu mācību standartu jeb mācību saturu. Paredzams, ka no 2020. gada visi skolēni skolā mācīsies krietni citādāk, nekā viņi to dara šobrīd. Vēl es regulāri vadu mācības skolotājiem, jo ģimnāzija ir arī paralēli reģionālais metodiskais centrs, tas nozīmē, ka mums kā skolai regulāri ir jāpiedāvā profesionālās pilnveides pasākumi citu novadu skolotājiem – semināri, konferences. Esmu viens no mācībspēkiem, kas regulāri tiek aicināts uz dažādām Latvijas vietām, kur skolotāji grib mācīties, un es braucu palīdzēt viņiem to darīt. Nesen biju Gulbenē, arī Rēzeknē. Vienmēr šiem aicinājumiem esmu atsaucies. Liela daļa laika paiet vadot šīs skolotāju mācības – gatavojot, plānojot nodarbības, īstenojot, skatoties, kā lietas mainās, braucot vēlreiz pie viņiem apskatīties, vai ir pārmaiņas. Novērtēju, ka skolas domā par to, lai viņu skolēniem būtu labāk.

Vai Tev pietek brīvā laika sev?

– Ja man šo jautājumu uzdotu kaut kādu laiku atpakaļ, tad es droši vien teiktu, ka nē, bet šobrīd ir tā, ka lietām, kas pašam ir svarīgas, varu atrast un ieplānot laiku. Es dejoju tautas dejas, cenšos divas reizes nedēļā doties uz mēģinājumiem un tur izlādēties, es esmu ļoti liels teātra cienītājs. Visas jaunās izrādes, kas mani interesē, esmu redzējis. Ļoti daudz lasu ne tika grāmatas, bet arī periodiku, žurnālus, bet reizēm domāju, ka tas ir par daudz, tomēr tās ir lietas, kas man ļoti patīk, jo tad es jūtos zinošs par to, kas notiek apkārt. Lasu gan ārzemju, gan Latvijas presi. Ir jāprot savu laiku plānot, lai visu paspētu, un esmu to iemācījies.

Kā atšķiras Rīga no Ventspils?

– Ventspilī ir krietni nesteidzīgāks, lēnāks un mierīgāks dzīves ritms. Tev nav iekšēja sajūta, ka kaut kur ir jāsteidzas, jājoņo, kaut kur ātri jānokļūst. Es pēc dabas esmu ļoti straujš – man patīk kustība, ātrums, esmu nepacietīgs. Bet ar darbu, ko es daru gan ar skolēniem, gan skolotājiem nekāds ātrums neder. Tur lēnām vajag saprast, kas un kā.

Vai Tu plāno palikt Ventspilī?

– Šobrīd es neesmu izskatījis nekādus citus variantus, bet, ja jutīšu, ka esmu sevi šeit izsmēlis, tad zināšu, ka kaut kas jāmaina. Šobrīd man ir ļoti daudz darbu, ko šeit darīt. Es domāju, ka kādā brīdī es varētu teikt paldies, jo man šeit kļuvis par šauru. Man patīk visu darīt ar vērienu – tā, lai ir kur elpot, lai var izvērsties. Redzēsim, cik Ventspilī šī vēriena pietiks.

Varbūt ir kādi nākotnes plāni, kurus noteikti plāno realizēt?

– Tuvākie plāni – es pilnīgi noteikti zinu, ka tuvākajā laikā vēlreiz aizbraukšu uz ASV. Esmu jau vienu reizi tur bijis – 2 gadus krāju naudu, liku kapeiku pie kapeikas, izveidoju krājkontu ar vienu mērķi – aizbraukt uz Ņujorku. Un es aizbraucu, biju arī uz Kristapa Porziņģa spēli. Nu jau šobrīd ir plāns par mazliet profesionālām lietām. Varbūt nevajadzētu skaļi teikt, bet jānoliek autovadītāja tiesības, esmu to iesācis. Neiet viegli. Esmu visu laiku to atlicis, bet draugi saprata, ka nav variantu un uzdāvināja man apmaksātu teoriju, vienkārši piespieda mani, un es tagad eju un cīnos. Es neesmu tehnisks cilvēks, bet mēģinu. Aiz spīta pret sevi pierādīšu, ka varu.

Kā Tu raksturotu ģimnāzijas kolektīvu un skolēnus?

– Es saprotu, ka man ir darīšana ar ļoti spējīgiem, motivētiem un talantīgiem skolēniem, un arī ar tādiem, kuri reizēm nav par sevi pārliecināti, vai ar tādiem, kuri ir ļoti pašpārliecināti, bet kuros es ne vienmēr redzu pamatojumu šai pašpārliecinātībai. Mans izaicinājums vienmēr ir bijis jauniem cilvēkiem pašvērtējumu salāgot, lai vismaz ir pierādījumi, ka tas ir objektīvs. Par kolektīvu un kolēģiem ir ļoti dažādi, domāju,  ka tas nav nekāds jaunums, ka ir kolēģi, kuri ir ļoti aizrautīgi, motivēti un kuriem ir tā degsme, viņiem patīk tas, ko viņi dara, bet ir arī tādi, kas ir klusāki darītāji, kuriem uz āru neredz, ka viņiem acis deg, bet viņi profesionāli izdara savas lietas, un kā jau visur, ir arī tādi, kuriem reizēm ir sajūta – neko negribās, neko nevajag, reizēm varbūt arī par skolēniem izsakās tā, kā man nav pieņemami, bet tas ir kā jebkurā kolektīvā. Esmu iemācījies saprasties ar dažādiem cilvēkiem. Ja visu ņem personīgi, tad nav iespējams strādāt par skolotāju. Visiem tu neizpatiksi.