Ar skolotāju Gunitu Smiltiņu-Apini tiekamies Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas 32. kabinetā, kurā notiek latviešu valodas un literatūras stundas. Telpa ir gaiša, pretī pavasarim uz palodzēm smaida daudz puķu, fonā skan klusa mūzika. Ir vēla pēcpusdiena, stundas beigušās un pienācis laiks sarunai ar skolotāju, kura neskaita nostrādātās un apmaksātās stundas, jo darbs ar skolēniem dara viņu laimīgu.

Kāpēc izvēlējies skolotājas profesiju?

– Kad gāju bērnudārzā, gribēju kļūt par bērnudārza audzinātāju. Kad sāku mācīties skolā- par skolotāju. Atceros- bērnībā mājās bija ļoti daudz leļļu un lāču. Spēlējos “skolās” un mājasdarbus atbildēju rotaļlietām. Sasēdināju visas rindā un mācījāmies kopā.

Un kāpēc izvēlējies kļūt tieši par latviešu valodas un literatūras skolotāju?

– Literatūru tāpēc, ka man ļoti patīk grāmatas. Mums ģimenē lasa visi- mamma, tētis, bērni, vīrs. Jau no bērnības mājās bija ļoti daudz grāmatu, tās mani vienmēr aizrāvušas. Nenoliedzami nozīmīgu lomu spēlējuši arī skolotāji. Mācījos 4. vidusskolā, un man bija ļoti labas latviešu valodas un literatūras skolotājas- Sarmīte Bērzkalne, Biruta Virbule. Vidusskolā klases audzinātājs bija Juris Neimanis, zinošs literāts, teātra mīļotājs un gaišs cilvēks. Vidusskolā jau zināju, ka mācīšos Filoloģijas fakultātē, bet vēl domāju- Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā vai Latvijas Universitātē. Beigu beigās tomēr izvēlējos Latvijas Universitāti. 4 gadi Filoloģijas fakultātē Rīgā, pēc tam 2 gadi, lai iegūtu maģistra grādu Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, vēl 1 gads Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē vidusskolas latviešu valodas skolotājas kvalifikācijas iegūšanai, un te nu es esmu!

Kurā skolā aizsākās tavs darbs?

– Tā bija Ventspils Vakara vidusskola. Pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas devos uz Ventspils Izglītības pārvaldi un teicu: gribu strādāt skolā. Drīz piezvanīja Vakara vidusskolas direktore Ija Lasmane, pēc laiciņa arī no Ventspils 5. vidusskolas. Tā kā biju jau apsolījusi strādāt Vakara vidusskolā, vārds bija jātur.  Patiesībā nekad neesmu nožēlojusi ne šo, ne visas citas iespējas, ko dzīve sniegusi. Par pieciem vakarskolā nostrādātajiem gadiem man ir vislabākās atmiņas. Jāsaka gan, ka visur, kur esmu gājusi, man ir ļoti paveicies gan ar kolēģiem, gan skolēniem, gan vecākiem.

Vai atceries savu pirmo mācību stundu?

– Iedomājies situāciju- tikko augstskolu beidzis zaļknābis ieiet klasē, kur pretī sēž kāds tēta vecuma skolēns, daži bijušie skolas biedri un vienaudži. Tā teikt: “Labdien, būšu jūsu skolotāja!” Pārsteigums? Tas būtu vēl maigi teikts, bet bija labi. Vēl tagad šad tad satiekamies, atceramies vakarskolas laiku, tas ir patīkami. Tā bija lieliska pieredze strādāt ar ļoti dažādiem skolēniem un pieaugušiem cilvēkiem. Vēlāk, vadot kursus un nodarbības, šī pieredze ļoti noderēja. Ar skolotājas ikdienas darbu mani iepazīstināja un daudz palīdzēja direktore Ija Lasmane un Sandra Šulce, kas tajā laikā bija Vakara vidusskolas direktores vietniece mācību darbā.

Vai pedagoga darbs ir viegls? Varbūt kādreiz ir bijusi doma, ka jāpamēģina kaut kas cits?

– Pirmais gads nebija viegls. Domāju- jaunam skolotājam vispār ienākt skolā ir grūti. Pirmajā gadā mācīju 7., 8., 9. un pat divas 10. klases, tas bija gan emocionāli sarežģīti, gan fiziski smagi, jo dēlam bija tikai 3 gadiņi un darbu gribēju darīt no visas sirds. Nu neprotu es pa pusītei strādāt, pa pusītei- dzīvot! Pēc pirmā nostrādātā gada uzrakstīju atlūgumu, jo bija sajūta- neko citu nedaru, kā tikai strādāju un strādāju. Tajā vasarā divus mēnešus nostrādāju apdrošināšanas kompānijā, līdz atkal satiku Iju Lasmani, kura pajautāja- kā man klājoties. Atbildēju: gribu atpakaļ. Viņa uzaicināja atgriezties, un tad gan man bija sajūta- viss, būšu skolotāja uz mūžu! Laiku pa laikam gan iedomājos- varbūt tomēr.. Bet laikam jau ne. Skola ir vieta, kur man patīk, kur esmu laimīga, kur varu elpot, smaidīt un dzīvot pa īstam.

Kas tev sagādā prieku šajā darbā?

– Janvārī piedalījos kursos, kur Aina Poiša teica: ir jānotic tam, ka strādāt ir forši. Es  nevaru teikt: skola- tas ir mans darbs. Esmu skolotāja, un tas ir mans vaļasprieks, jo tas, ko es daru, man sagādā prieku. Jau tuvojoties skolai,  domās sāku smaidīt. Kad atveru skolas durvis, es smaidu. Un kā lai nesmaidu, ja skolēni nāk pretim un smaida? Piemēram, šogad diezgan daudz gadījās paslimot. Nav miera, gribu ātrāk uz skolu, gaidu, kad atkal varēšu būt pie savējiem. Un tad ienāku skolā, saskrien apkārt piektiņi, samīļo un sauc: „Skolotāj, skolotāj! Kur jūs bijāt? Mēs jūs tik ļoti gaidījām!” Ieeju klasē, ieraugu savas bijušās audzināmās klases fotogrāfiju un pie sevis laimīgi pasmaidu: “Nu ko, mīļie, esmu atgriezusies, sākam strādāt!” Pozitīvās emocijas ir tās, kas sagādā prieku. Domāju- grūti strādāt skolā tiem, kam tas ir tikai darbs.

Bet, kā ar brīvo laiku un hobijiem?

– Ļoti daudz brīvā laika aizņem skolēnu darbu labošana. Cilvēki nereti domā- skolotājs stundā paskatās, kaut ko parunā, uzdod mājasdarbus, un viss. Latviešu valodas skolotāji viens otru saprot- domrakstus, viedokļus un citus rakstu darbus izlabot nav nemaz tik viegli. Un es nemaz neprotu tā ātri labot skolēnu uzrakstīto, man patīk katrā darbā iedziļināties, uzrakstīt kādu uzmundrinājumu, pateikt paldies. To, cik daudz laika prasa rakstu darbu labošana, vislabāk zina skolotāju ģimenes.

Bet kā tad paliek ar brīvo laiku? Laiku sev?

– Brīvajā laikā labprāt lasu, bet, piemēram, pagājušo gadu nesanāca daudz laika veltīt lasīšanai. Vēl man ļoti patīk teātris. Mēs, ventspilnieki, esam izlutināti, jo ir iespēja noskatīties labas izrādes, nekur tālu nebraucot. Vēl man ir palaimējies, ka vecākiem laukos ir māja un brīvdienās varam atpūsties pie dabas. Ikdienā apkārt ir tik daudz cilvēku, ka nedēļas nogalēs gribas pabūt kopā ar ģimeni. Es jau tagad gaidu, kad sāksies dārza darbi un varēšu parušināties pa zemīti, jo, kā es smejos, mana vājība ir ne tikai grāmatas, bet arī puķes. Patiesībā daudz kas atkarīgs arī no noguruma pakāpes- ir brīži, kad nemiers un satraukums par mūžīgi nepadarāmajiem darbiem ir tik liels, ka nevaru gulēt. Tad ceļos augšā naktī un lasu. Ne katru grāmatu var lasīt tādās naktīs. Pēdējā mana “nakts grāmata” ir Noras Ikstenas romāns „Mātes piens”. Laba un spēcīga grāmata. Ja ir lielāks nogurums, tā teikt, otrās pakāpes nogurums- lieliski, ja varu aizbraukt uz laukiem, parušināties dārzā, iekurt ugunskuru, ieiet pirtī. Ir arī brīži, kad vispār negribas neko. Tad es viena aizbraucu uz jūru, pasēžu, ieelpoju vēju, padomāju, saņemos un tad varu atkal nākt ļaudīs, smaidīt un darīt.

Minēji, ka pagājušajā gadā nesanāca daudz laika lasīt grāmatas, vai tas bija tāpēc, ka darba bija pārpārēm?

– Pagājušais gads bija ļoti bagāts un piepildīts. Strādāju ar trim izlaiduma klasēm- divām 12. un vienu 9. klasi, turklāt divpadsmitie bija tie, ar kuriem sāku strādāt ģimnāzijā. Mana pirmā audzināmā klase. Viņi absolvēja skolu, devās prom, bet man bija jāpaliek. Gribējās kā putnam lidot viņiem līdzi. Tas bija emocionāli smagi, arī fiziski, jo izlaiduma klases skolēniem jākārto eksāmens latviešu valodā. Un eksāmens ir tāds atskaites punkts, pēc kura vērtē ne tikai skolēnu zināšanas, bet arī skolotāja veikumu. Brīvdienās bija tāda sajūta, ka tikai sēžu un lasu pārspriedumus. Neizpalika, protams, arī dažādi pasākumi, kas bija jārīko. Piedalījāmies dažādos konkursos un olimpiādēs. Līva Kukle ieguva 2. vietu Valsts latviešu valodas olimpiādē. Jā, interesants un atmiņā paliekošs bija 2015. gads!

Arī skolotājam noteikti ir svarīgi būt novērtētam?

– Jūtos gan kolēģu, gan vadības, gan skolēnu, gan vecāku novērtēta. Un tas mani, protams, motivē un sniedz gandarījumu. Katru gadu ģimnāzijā tiek pasniegta Gada balva pedagogiem. To piešķir, balstoties uz skolēnu aptaujas rezultātiem, vadības vērtējumu un vecāku padomes lēmumu. 2015. gada 18. novembrī es saņēmu šo balvu otrreiz,  2010. gadā- pirmoreiz. Arī tie ir skaisti brīži.

Kādas emocijas bija, kad ieguvi nosaukumu „Gada skolotājs 2015”?

– Man tas bija absolūti negaidīti un liels pārsteigums. Novembrī jau biju ieguvusi Gada balvu skolā un nezināju, ka esmu nominēta arī nosaukumam „Gada skolotājs 2015” Ventspilī. Mums ir daudz skolotāju, kas būtu pelnījuši saņemt šo balvu, jo daudzi pedagogi strādā nesavtīgi, ar lielu atdevi. Saņemot balvu, šķita, ka neko īpašu taču nedaru, tikai to, kas man patīk, ko protu. Un šī balva jau nav tikai man, tā ir arī skolēniem, vecākiem un kolēģiem. Tāds paldies par mūsu kopīgo darbu. Viens skolotājs var izdarīt daudz, bet noteikti ne tik daudz kā kopā ar kolēģiem.

Parunāsim par skolēniem, jauniešiem. Kā tu raksturotu mūsdienu jauniešus un kā ar viņiem strādāt?

– Ja mainās skolēni, mainās arī skolotāji. Mums apkārt ir vairāk tehnoloģiju, bērni pie tām ir pieraduši, un arī pedagogi apgūst jaunas iemaņas. Iespējams, bērni ir drošāki kā kādreiz, tomēr kopumā grūti teikt- es tik ilgi nestrādāju, lai pateiktu, ka viņi ir ļoti mainījušies. Mans burvja zizlis, strādājot ar skolēniem, ir humors un joki. Neesmu no tām skolotājām, kam patīk stundās skaļi runāt. Man šķiet, ka tad, ja skolotājs sāk uz skolēniem bļaut, viņš ir zaudējis, jo mazajam cilvēkam ir izdevies pieaugušo izprovocēt. Skolēni jūt mani, un es jūtu viņus. Skolotājam mūsdienās ir jābūt patiesam un cilvēcīgam. Ojāram Vācietim ir brīnišķīgs dzejolis “Tribīne”, kurā viņš saka: “Normāls cilvēks-/ Ej kaut ēst kopā pusdienas./ Uzkāpj tribīnē-/ Pagalam.” Arī pedagogs nedrīkst cilvēcīgs būt tikai skolotāju istabā, kur smejas, joko, parunā, bet, kā ieiet klasē, tā.. Bērni veikli atšifrē tos cilvēkus, kuri ir samāksloti un neīsti. Skolēnu uzticība un uzticēšanās man ir ļoti svarīga.

Kā motivēt bērnus vairāk lasīt? Kā iemācīt viņiem to, ka grāmata ir vērtība?

– Vismaz reizi semestrī vidusskolēniem un divas reizes semestrī pamatskolēniem rīkoju lasīšanas seminārus. Tas nozīmē, ka skolēniem kaut viena vai divas grāmatas ir jāizlasa. Lasīšanas semināros skolēni, piemēram, reklamē izlasīto grāmatu, pastāsta, kāpēc ir vērts to izlasīt. Skolēnam jāmēģina ieinteresēt klasesbiedrus. Pēc semināra mums ir izlasīto grāmatu izstādītes. Skolēni komunicē viens ar otru, un viņiem rodas vēlme izlasīt grāmatu, kuru ir izlasījis klasesbiedrs. Nevaru teikt, ka mani skolēni nelasa. Ir bērni, kas ļoti daudz lasa, ir- kas mazāk. Daudz kas atkarīgs arī no lasīšanas tradīcijām ģimenē.

Tātad ne tikai skolotājs ir tas, kas var mudināt bērnu lasīt, bet arī vecāki.

– Noteikti! Man ir palaimējies ar skolēnu vecākiem- no viņiem jūtu ļoti lielu atbalstu. Tikšanās reizēs ar vecākiem vienmēr bijis aktuāls jautājums par lasīšanu. Vecāki prasa, lai iesaku, kādu grāmatu bērnam izlasīt, kā viņus mudināt lasīt. Tagad ir arī daudz citu iespēju, piemēram, e-grāmatas, klausāmgrāmatas un radioteātra lasījumi. Uzliec austiņām un klausies kaut sportojot. Mūsdienu jauniešiem raksturīgi, ka viņi var darīt divus trīs darbus uzreiz, piemēram, klausīties Dž. Bokačo noveles, zīmēt vai ko citu vēl darīt. Bet, runājot par vecākiem, viņu atbalsts ir ļoti svarīgs it visā. Ja vecāki novērtē skolotāja darbu, saka labus vārdus un ir ieinteresēti sadarboties, palīdzēt, lai pedagogam būtu vieglāk, tas ir brīnišķīgi. Esmu priecīga, ka vecāki man palīdz, uzmundrina un iedrošina.

Cilvēkiem ir tāds stereotips, ka tad, kad skolēniem ir brīvlaiks, arī skolotāji atpūšas un neko nedara.

– Meita, skatoties uz mūžīgajiem burtnīcu kalniem, saka: “Mamm, es nekad nebūšu skolotāja!” To, kā ir īstenībā, vislabāk zina tikai paši tuvākie. Brīvlaikos notiek darbu labošana, pedagogi gatavojas stundām, apmeklē kursus un seminārus, raksta tematiskos plānus, gatavo dažādas atskaites, veido skolēnu izaugsmes diagrammas, studē jaunāko literatūru un metodiskos materiālus. Maijā jau 3 gadu notiek „Metodiskās dienas” vispirms skolā, pēc tam pilsētā. Šeit satiekas pilsētas pedagogi un dalās labās prakses piemēros ar kolēģiem.

Ar kādām domām gaidi atvaļinājumu?

– Es gaidu vasaru. Kādreiz ne tik ļoti, bet šobrīd gan, jo dzīves ritms ir ļoti ātrs. Nu jau otro gadu jūnijā uz dažām dienām braukšu pie draudzenes atpūsties uz Norvēģiju. Neliela atpūta ir nepieciešama ikvienam, arī laiks, lai var visu pārdomāt, izanalizēt un mēģināt saprast dažādas likumsakarības. Bet varu pateikt pavisam godīgi- jau no augusta sākuma es vienmēr gaidu septembri un brīdi, kad ieraudzīšu savējos.

Ko iesaki un novēli skolēniem pirms eksāmeniem?

– Iepriekšējā vakarā pirms latviešu valodas eksāmena ne tik daudz jāmācās, jāatkārto gramatikas likumi, kā jāpalasa skaista grāmata, jānoskatās laba filma vai jādodas pastaigā gar jūru. Jādara tas, kas iedvesmos. Un jāatceras, ka nekad tomēr nevar zināt, kādi būs rezultāti, jo eksāmens vienmēr ir mazliet laimes spēle. Tikai mieru, būs labi!