Lāsma Mencendorfa jau otro gadu Ventspils 4. vidusskolā skolēniem māca sociālās zinības un informātiku. Pateicoties izglītības programmai „Iespējamā misija”, kurā dalībnieki divus gadus strādā par pilna laika skolotājiem un pasniedz savai izglītībai atbilstošus mācību priekšmetus skolās visā Latvijā, Lāsma nonāca Ventspilī.

Īsumā pastāsti kaut ko par sevi – no kurienes tu esi?

– Es esmu dzimusi Vidzemes pusē Alūksnē, bet 4 gadu vecumā ar ģimeni pārcēlos uz Zemgales pusi, uz Aizkraukli, Seces pagastu, kur pabeidzu pamatskolu. Pēc tam trīs gadus mācījos Kokneses vidusskolā, bet pēc tam – 7 gadus Rīgā. Nu, cauri visai Latvijai, esmu nonākusi Ventspilī.

Ko tu studēji Rīgā?

– Ekonomikas un kultūras augstskolā mācījos kultūras vadību, iegūstot  profesionālo bakalaura grādu, neilgi pēc tam Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā maģistrantūrā pabeidzu iestāžu un uzņēmumu vadību, ar specializāciju izglītības iestāžu vadībā.

Bet kā nonāci Ventspilī?

– Divus gadus atpakaļ, piesakoties izglītības programmā „Iespējamā misija” par skolotāju, man jautāja, kur es gribētu strādāt, es atbildēju, ka Rīgā noteikti nē. Tā kā pati nāku no mazpilsētas laukos, man šāda veida skolas šķiet tuvākas. Tāpēc tobrīd domāju, ka varētu strādāt par skolotāju kādā skolā Pierīgā vai Jelgavā. Piedāvājums strādāšanai Ventspilī par skolotāju man nāca ļoti negaidīti. Tas bija pārsteigums, jo līdz tam Ventspili biju apmeklējusi tikai vienu reizi, un Kurzemē man pat nav neviena radinieka, lai tādējādi būtu iepazinusi šo Latvijas pusi. Lēnām sāku aprast ar domu par strādāšanu Ventspils skolā, domāju – ja jau man tāda iespēja tiek piedāvāta, tad jābrauc paskatīties. Tā kā tajā brīdī biju gatava dzīvē sākt ko pavisam jaunu un pieņemt pēkšņās pārmaiņas, es tomēr piekritu pārcelties un sākt strādāt šeit.

Kāpēc izvēlējies strādāt tieši Ventspils 4. vidusskolā?

– Es drīzāk teiktu, ka 4. vidusskola izvēlējās mani! Savā ziņā arī liktenis. Skolas katru gadu sūta skolotāju pieprasījumus programmai “Iespējamā misija”, un, izvērtējot jaunā skolotāja iegūto izglītību, pieredzi, tiek izvēlēts atbilstošākais skolotājs kandidāts. Mana mentore Inga Bužoka šādu pieteikumu bija nosūtījusi. Un ņemot vērā manu iegūto izglītību skolā, varēju mācīt sociālās zinības un informātiku, ko šī skola varēja man piedāvāt. Pēc tikšanās ar 4. vidusskolas vadības komandu jūnija sākumā projām devos ar iekšēju sajūsmu par tikšanos un cerību uz abpusēju sadarbību jau rudenī, kas tā arī notika.

Pirms sāksim runāt par skolu, mācībām, jauniešiem, pastāsti, kā tu esi iejutusies šajā pilsētā?

– Patiesībā laiks ir paskrējis ļoti ātri, tūliņ jau beigsies 2. mācību gads kopš te strādāju. Ja pagājušajā mācību gadā pus gada laikā es nebiju apmeklējusi nevienu citu iestādi kā tikai skolu un meitas dārziņu, jo viss laiks tika veltīts stundu sagatavošanai, maģistrantūrai, kāzu aģentūrai, tad otrajā semestrī nāca klāt arī kāds teātra apmeklējums, koncerts. Ventspilī jūtos ļoti labi un šobrīd esmu nolēmusi šeit palikt.

Tu vadi volejbola treniņus 4. vidusskolā un Digitālajā centrā pasniedz pulciņus?

– Jā, volejbols skolā ir kā fakultatīvs. Pati aktīvi volejbolu spēlēju no 4. klases, tas pateicoties tētim trenerim un manas dzimtās puses volejbola nozīmīgumam skolās sporta stundās, un kad to uzzināja skolā, šajā mācību gadā man tika piedāvāta iespēja vadīt treniņus arī pašai. Nākamgad volejbols arī būs. Es esmu tā skolotāja, kas pati iet un spēlē kopā ar jauniešiem, nevis tikai gudri runā un māca no malas. Volejbols ir mana sirdslieta.

Savukārt Ventspils Digitālajā centrā trešdienās es pasniedzu LearnIT pulciņu sākumskolas skolēniem (3. un 4. klasei), kas ir par un ap programmēšanu, bet ceturtdienās mācu pamatskolas un vidusskolas skolēniem mājaslapu veidošanu bez programmēšanas. Par šo iespēju vadīt pulciņus jāsaka paldies Raitim Rozem, kurš pamanīja manu aktīvo darbošanos un aizrautību, jo sadarbojāmies mana maģistra darba izstrādāšanas laikā.

Jāpiebilst, ka šogad jau trešo reizi Ventspilī norisināsies izglītības programmas “Iespējamā misija” Vasaras skola “Grandiozā ekspedīcija” 5.-8. klašu skolēniem, un es palīdzu to organizēt. Esmu nometnes administratore, tāpēc šobrīd aktīvi darbojos ar dalībnieku piesaisti gan Ventspils pilsētas, gan novada skolās.

Kurš bija tas mirklis, kad saprati – es gribu būt skolotāja!

– Īsti nezinu vai tāds mirklis patiesībā maz ir bijis, jo tikai tagad esmu sapratusi, ko nozīmē būt skolotājam, un svarīgākais – būt labam skolotājam! Kad pati vēl mācījos pamatskolā, man abi vecāki bija skolotāji. Tētis mācīja matemātiku, informātiku, ģeogrāfiju un volejbolu trenēja, bet mamma bija zīmēšanas un bioloģijas skolotāja. Jau šajā laikā es palīdzēju labot mazus darbiņus, veidoju prezentācijas, tā bija mana pirmā pieredze un man tas šķita aizraujoši. „Iespējamā misijā” es iestājos tieši līderības programmas pēc, jo dalība programmā dod iespēju izvērtēt padarīto, strādāt pie savas personības izaugsmes. Un tajā brīdī, kad smejoties programmas atlasē teicu, ka gribu būt skolas direktore, apzinājos, ka vispirms ir jāizprot skolotāja profesija. Uzskatu, ka labs vadītājs ir tas, kurš zina to, kā jūtas un kā ir strādāt visa līmeņa amatos iestādē. Mācoties maģistrantūrā iestāžu vadību, un, paralēli strādājot skolā, bija iespēja saprast, vai es vispār kādreiz gribēšu vadīt skolu, vai nē. Es jau agrāk aktīvi iesaistījos nevalstiskajās un jauniešu organizācijās, tad sanāca gan neformālās izglītības vadīšana, gan komandas darba vadīšana projektu izstrādē, kur liela daļu jauniešu bija vecāki par mani. Tieši pateicoties brīvprātīgajam darbam Latvijas Mazpulkos vadīju dažādas nodarbības un seminārus arī starptautiskā līmenī. Tomēr ir atšķirība, vai bērni un jaunieši gūst zināšanas un pilnveido sevi brīvprātīgi, vai to dara obligātā kārtā. Kad sāku strādāt skolā, sapratu, ka šīs divas nozares nebūt nav līdzīgas, jo grūtākais ir tas, ka skolā ir jāmāca tāpēc, ka tā ir izglītības iestāde. Lielākā daļa jauniešu diemžēl šobrīd nenāk uz skolu tāpēc, ka viņi gribētu mācīties, – viņi nāk tāpēc, ka viņiem ir jānāk. Un tā ir aktuāla problēma. Manuprāt, pārāk daudz jauniešu ir pazaudējuši vēlmi vispār mācīties, neredz tam īsti jēgu.

Bet kā bērnus ieinteresēt mācīties? Kur tu rodi idejas?

– Uzskatu, ka nevaru nevienu bērnu piespiest mācīties, varu piedāvāt iespēju, ieinteresēt un parādīt pielietojumu, bet tikai katrs pats nolems, vai viņš klausīsies, iesaistīsies un mācīsies, vai nē, no tā ko piedāvāju. Skolēna motivācija ir galvenais. Šo divu gadu laikā es centos atrast, kas ir tas, kas viņus varbūt nedaudz vairāk motivētu pievērsties darīt kaut ko vairāk. Piemēram, pagājušajā gadā biju ieviesusi futbola kartiņu sistēmu – bija trīs veida kartiņas, kuras skolēni saņēma par stundu darbu. Tika skaitīti punkti, skolēniem pasniedzu pateicības un diplomus, rakstīju uzlavas e-klasē. Bija luksofora sistēma, kur ikviens stundu sāka ar zaļo gaismu, turpmākais katra paša rokās. Klasvadības sistēmas pilnveidoju gana bieži. Šajā semestrī man radās cita doma – tā kā viņiem patīk sacensties ne tikai savas klases ietvaros, bet arī ar citām klasēm – tad piedāvāju viņiem cīnīties par skolotājas „Lāsmas kausu”. Skolēni pelnīja pozitīvos punktus, kuri tika saskaitīti un reizi mēnesī klase, kura ir nopelnījusi visvairāk punktu, saņēma ceļojošo kausu un diplomus, arī 2. un 3. vieta saņēma diplomus. Galarezultāts ir maijā, kad 1. vietas ieguvējiem es organizēju ekskursiju un mēs kopā kaut kur braucam. 2. vietas ieguvēji var izvēlēties kādu kopīgu aktivitāti Ventspilī – vai nu doties pārgājienā, vai uz planetāriju u.tml. Savukārt 3. vietas ieguvēji skolā izvēlas stundas tēmu.

Vai tas viņus motivē?

– Tas viņus nedaudz vairāk motivē savākties. Piemēram, ir klases, kuras stundas sākumā pašas savāc visus mobilos telefonus, lai viņi nesaņemtu mīnus punktus par to, ka viņi slepus cenšas lietot telefonus. Bet katrai klasei tas ir ļoti individuāli, vēlme uzvarēt un piedalīties ir dažāda. Mazos motivē tas, ka viņi var sacensties ar lielajiem, bet lielie vienkārši grib doties ar mani kopīgā ekskursijā, un tas viņiem liek sasparoties. Skolēni paši viens otru mudina neizmantot telefonu, laikā ierasties uz stundu, jo viņi zina, ka arī par to var saņemt punktus.

Tātad klasesbiedri paši viens otru mudina censties, vai ne?

– Jā! Ir ļoti liela atšķirība, vai klasesbiedri pasaka: ejam ātrāk uz stundu, lai nenokavējam. Ja to saka skolotāja, tad viņi to uztver citādāk. Nepārtraukti esmu meklējusi veidus, kā skolēniem ikdienu skolā padarīt aizraujošāku. Idejas ir ļoti dažādas un daudz, to izpildījums atkarīgs no pašas enerģijas un spēka tajā brīdī. Ļoti cenšos skolēniem dot praktiskas lietas, bet varbūt grēkoju teorijas lietām, jo uzskatu, ka tā šobrīd ir tīra iekalšana, kas tiek aizmirsta tajā pašā dienā. Šobrīd teorijas informāciju var atrast minūtes laikā google, taču mana kā skolotājas nozīme ir tajā, ka mācu, kā šo informāciju praktiski pielietot. Domājošie bērni, kas analizē visu, ko viņiem saka, tie arī spēj izprast teorijas pusi, bet liela daļa skolēnu iekaļ teoriju uz kontroldarbu, un es to ļoti neatbalstu. Tāpēc stundās lieku strādāt praktiski – domāt, darīt, analizēt. Un, par laimi, sociālajās zinībās un informātikā to ir vieglāk izdarīt. Parasti stundu sākam, runājot par to, kāpēc, piemēram, ir jāapgūst programma Excel, jo iespējams to var nemācīties. Viņi paši diskutē un spriež par to, kur šīs zināšanas varētu noderēt, un tas ir daudz vērtīgāk nekā tad, ja es pateikšu – jāmācās un viss, jo tā ir programmas standartā! Skolēniem patīk pārsteigumi, tāpēc atmiņā paliek tas pamatojums, ko paši ir atspēkojuši.

Teici, ka idejas, kā padarīt skolēnu darbu aizraujošāku, ir bijušas daudz un dažādas. Kuras bijušas tās veiksmīgākās?

– Jāpadomā… Ir gan video raidījumi filmēti, komiksi, domu kartes, CV infografiki zīmēti, rakstīti blogi un mājas lapas, radītas dziesmu lirikas, izstrādātas reklāmas biznesa idejām, plānoti ģimenes budžeti ar dzīvokļa un darba meklēšanu u.c. Visa pamatā ir uzdevuma pietuvināšana reālajai dzīvei, praktiskajam pielietojumam un formas dažādībai. Ziemā, lai saliedētu klasi, mēs izgājām ārā un zīmējām, ka esam labākie un foršākie. Šāda darbošanās viņus saliedē kā klasi. Esmu sapratusi to, ja klase nav saliedēta, tad viņi iekšēji nav noskaņoti mācīties. Interesanta bija situācija ar 8. klasēm, kuras bieži teica, ka tēmas sociālajās zinībās nav interesantas. Domāju, kā lai to atrisina un piedāvāju sadalāties grupās pa 2-3, pašiem piedāvāt stundas tēmas un pat novadīt šo stundu. Jau kopš februāra vidus skolēni paši vada stundas viens otram – viņi ir kā skolotāji, bet es – atbalsta cilvēks, kas palīdz. Audzēkņi gatavo video, stāstījumus, paši analizē, un tēmas, ko viņi izvēlas, neatšķiras ne kripatiņu no tām, kas pēc programmas paredzētas. Piemēram, nesen tika runāts par interneta plusiem un mīnusiem, par budžeta veidošanu, par ģimeņu dažādību, attiecībām, veselīgu dzīvesveidu u.c. Šīs visas tēmas nāk no viņiem pašiem, un būtiski, ka viņiem pašiem aktuālas.

Runājot par informācijas tehnoloģijām, bērniem tās noteikti vairs nav svešas. Vai viņi vēlas iemācīties kaut ko jaunu?

– Pirmais priekšstats skolēniem ir tāds, ka viņi visu datoros jau prot. Bet tā nav! Diemžēl nereti arī vecākiem tā šķiet. Viņi jautā: kāpēc mana bērnam informātikā ir 4, ja viņš man katru vakaru sēž pie datora?! Tad es aicinu paskatīties līdzi, ko bērns pie tā datora īsti dara – mācās vai spēlē. Stundā es viņam nemācu, kā labāk spēlēt datorspēles, bet gan strādāt praktiskus uzdevumus. Daļai skolēnu ir uzskats, ka tas, ko māca klasē, nekur citur nenoderēs. Tā nav! Šobrīd tiek likts uzsvars uz starppriekšmetu saikni, pedagogu sadarbību. Piemēram, nereti skolēniem nākas rakstīt referātus, informātikā mēs mācāmies pareizi datorā visu noformēt. Diemžēl ir tā, ka informātikā viņi to izdara lieliski, bet, kā jāraksta referāts un zināšanas jāliek lietā literatūrā, angļu valodā, tad kļūst pavirši. Viņi prot visu izdarīt, bet reti kurš šīs iemaņas paņem līdzi un pielieto. Šobrīd mūsu skolas mērķis ir sadarbība. Nesen sadarbojāmies ar angļu valodas skolotāju, pie manis informātikā skolēni gatavoja prezentāciju par Present Perfect laiku, apgūstot prezentāciju lietotnes, kuru pēc tam prezentēja angļu valodas stundā, un arī es gāju skatīties, kā viņi to dara, kā ir sagatavojušies.

Man šķiet, ka jaunieši daudz mācās arī paši, jo datoru lietas viņus interesē. Vai viņi jau neiet programmai pa priekšu?

– Jā, ir daudz tādi jaunieši, kuri paši mājās ir apguvuši dažādas datorprogrammas, arī kaut ko no programmēšanas, datorprogrammu instalēšanas, un viņiem pilnībā neinteresē ne Word, Excel utt. Informātikā programmas standarts ir novecojis, jauniešiem šobrīd aktuālas citas programmas un iespējas, ko dod tehnoloģijas, kas pēc stundu plāniem neeksistē. Šajā gadījumā atļāvos stundās piedāvāt ko aktuālāku, piemēram, vidusskolēni paši veidoja blogu un mājas lapu, filmējām video, apskatījām trīs citas prezentāciju lietotnes ne tikai Power Point. Būtiski tehnoloģijas sasaistīt gana bieži ar stundas uzdevumu, ne tikai informātikā, jo tas ir viens no veidiem kā likt jauniešiem uzdevumu izpildīt.

Kas ir tas pozitīvais, ko bērniem un jauniešiem dod šis tehnoloģiju laikmets?

– Pozitīvais ir tas, ka tehnoloģijas ir tik vienkāršas, tāpēc vienkārši ir meklēt arī visu nepieciešamo informāciju. Bet, protams, tam ir arī savs mīnuss – viss ir tik vienkārši pieejams, atrodams, ka tas neattīsta domāšanu. Kā mēs, kad mācījāmies skolā, meklējām informāciju? Gājām uz bibliotēku, meklējām grāmatas plauktos, lasījām, izrakstījām. Šobrīd daudziem ir pat grūti ierakstīt atšķirīgus atslēgas vārdus meklētājā, viņi pat necenšas pameklēt sinonīmus vai paskatīties, kas ir rakstīts citās piedāvātajās lapās. Pirmo, ko atrod, to iekopē referātā un nemaz nedomā līdzi, ko viņi tur ir atraduši. Tas ir skumji. Protams, ne visi bērni tādi ir.

Vai jauniešiem ir viegli komunicēt savā starpā? Viņi tik daudz laika pavada sociālajos tīklos un komunicē tur.

– Esmu ievērojusi, kas notiek ballēs – skan mūzika, bet liela daļa spaida telefonus, bet šādā veidā viņi komunicē. Tomēr ikdienā, kad ir jārunā vienam ar otru, kad sākas attiecību veidošana, tad ir problēmas, jo jārunā klātienē. Uzrakstīt īsziņā: tu labi izskaties, – ir viegli, bet pateikt acīs – grūtāk. Esmu ievērojusi, ka bērni stundās uzvedas skaļāk nekā tad, kad es mācījos. Tas varētu būt tāpēc, ka viņi starpbrīdī pavada laiku telefonā, nesarunājas, nepakustas. Agrāk bija otrādi – stundā saņēmāmies, koncentrējāmies un starpbrīdī sevi izlikām.

Kāds ir kolektīvs 4. vidusskolā? Kā ir sastrādāties ar kolēģiem?

– Īpaši atceros pagājušo gadu, kad mēs bijām 27 jaunie „Iespējamās misijas” skolotāji visā Latvijā, un, satiekoties runājām, kā mums iet. Lai cik tas būtu smieklīgi, bet es ilgi nestāstīju, cik man skolā ir labi, jo man bija jāklausās, ka citiem iet grūtāk. Es negribēju viņus apbēdināt. Bet esmu ļoti priecīga un ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka es esmu šajā skolā, jo pirmais jau bija skolas vadības atbalsts, gan mentores Ingas atbalsts, kas „Iespējamās misijas” skolotājiem ir obligāta prasība – cilvēks, kas man skolā ir vistuvākais, kas nāca pagājušo gadu manas stundas vērot un palīdzēja iedzīvoties. Man teica, ka šajā skolā ir draudzīgs kolektīvs un es to tiešām varu turpināt apgalvot. Jūtu pozitīvu attieksmi no kolēģiem. Ja man jautātu, vai es gribētu pāriet uz citu skolu, es to nedarītu. Ja es nolemšu tupināt vēl strādāt kā skolotāja, tad es noteikti vēlētos palikt šeit.

Kā tu atpūties?

– Spēlēju volejbolu, ko šobrīd esmu veiksmīgi apvienosi ar volejbola treniņiem skolā. Vēl es cenšos paceļot, jo tas ir veids, kā sevi atjaunoju, atgūstu spēkus un uzņemu jaunu enerģiju. Tāpat labprāt aizbraucu uz laukiem pie vecākiem. Mēs esam 4 bērni ģimenē, tur mēs visi satiekamies, spēlējam galda spēles, ieejam pirtī. Ventspilī vēl ir tā brīnišķīgā iespēja doties pastaigā gar jūru, baudīt saulrietus.