Aizvadīts jau sestais cikla Pāri robežām sarunu vakars, kurā par savas dzīves robežu pārvarēšanu stāstīja četri dažādu jomu profesionāļi. Sarunu vakars, ko jau sesto reizi organizēja Ventspils Valsts 1. ģimnāzija sadarbībā ar Ventspils bibliotēku, aizvadītās piektdienas vakarā Ventspils Galvenajā bibliotēkā pulcēja pilnu zāli interesentu.

Šoreiz sarunu vakara viesi bija izglītības pētniece un skolotāja Dace Bērtule, Žaņa Lipkes memoriāla direktore un pilsoniskā aktīviste Lolita Tomsone, galda spēļu un izlaušanās istabu veidotājs Kristaps Auzāns un žurnāla Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele.

Sarunu vakara organizators, Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas direktores vietnieks Oskars Kaulēns par šī pasākuma moto izvēlējies Oksfordas vēsturnieka un domātāja Teodora Zeldina atziņu, kurā minēts, ka mūsu dzīvei vērtību piešķir tas, ar cik daudziem svešiem cilvēkiem mēs savas dzīves laikā varam aprunāties. Šī vakara varoņi, stāstot par savu dzīves pieredzi brīžos, kad ir bijis jākāpj pāri robežām, apliecināja, ka tas tiešām bijis svarīgi un bieži arī izšķiroši.  

Dace Bērtule klausītājus aizrāva ar stāstījumu, kam bija devusi nosaukumu Gribu, varu, spēju, daru! Viens no viņas dzīves pavērsieniem bija atgadījums pirms desmit gadiem, kad viņa kā aizrautīga breika un hiphopa dejotāja kopā ar draudzeni devās un Ņujorku (ASV), lai mācītos Brodvejas deju centrā. Daces sapnis bija kļūt par horeogrāfi. Ņujorkas pieredze, sākot jau ar lidostu, kur pretēji cerētajam un iepriekš sarunātajam, neviens meitenes nesagaidīja, Dacei ļāva apzināties, kā tiek sagrauts viņas ego. «Es biju pieradusi Latvijā būt liela, paēdusi pīle mazā dīķī,» stāstīja Dace. «Nonākot Ņujorkas ielās, ātri vien sapratu, ka esmu mazs planktons, kuru apēd garām peldoša pīle, pat mani nepamanot. Esmu nekas.» Deju treniņos latviešu meitene sastapusies ar negaidītu nežēlīgu konkurenci, viņa sapratusi, ka nav tik talantīga kā citi dejotāji, un tas viņā raisīja daudz pārdomu. Dace sapratusi, ka Amerikas sapnis nav viņas sapnis. Arī Amerikas latvietis Kārlis, kas palīdzēja meitenēm atrisināt sadzīves grūtības, norādījis, ka meitene nenovērtē to, kas viņai Latvijā ir dots, un aicinājis domāt par to, kas viņu patiesi aizrāvis bērnībā. «Es biju laukos, man patika pētīt tārpus, kūniņas, taureņus,» atbildēja Dace. Un puisis viņu mudinājis studēt bioloģiju, jo Dacē mājo pētnieka gars. Šīs sarunas Dacei daudz lika domāt par savas personības šķautnēm, un pēdējās dienās Amerikā viņa jau bija pārliecināta, ka atgriezīsies Latvijā un darīs ko pavisam citu. Rezultātā viņa iestājās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Vēlāk dzīves ceļš viņu aizveda uz izglītības programmu Iespējamā misija. Šobrīd viņa pēta ar izglītību un mācīšanos saistītus jautājumus. 

Interesanti, ka brīdī, kad Dace treniņos vairs nerāvās pirmajās rindās, viņa piesaistīja treneru uzmanību. «Līdzko es sāku sekot savai sirdij, man viss izdodas, man paveras iespējas, viss atkarīgs vien no tā, vai es tās pamanu un izmantoju,» atklāja Dace.

Žaņa Lipkes memoriālā muzeja vadītāja Lolita Tomsone, pirms pastāstīt savu stāstu par robežu pārkāpšanu, minēja savu saistību ar Ventspili. Te viņas vecvectēvs Jēkabs Fetlers strādājis par brīvprātīgo ugunsdzēsēju, viņas omīte dzimusi Žāžciemā, bet mamma kristīta Ventspils luterāņu baznīcā. Lolita stāstījumam dots nosaukums Žāžciems – Kārsava – Jeruzaleme. Mans privātais šaursliežu dzelzceļš. Viena no Lolitas atziņām ir tāda, ka tas, kas palīdz šķērsot robežas, noteikti ir valodas. Viņas pieredze robežu šķērsošanā bijusi arī burtiskā nozīmē – pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados viņa studēja Maskavā, bet pēc tam devās studēt jūdaismu Jeruzālemē, kur nodzīvoja 14 gadus. Tuvie Austrumi sievietes pasaules uztverē iezīmējuši neizdzēšamas pēdas. Lolita neslēpj, ka atgiezties Latvijā bijis ļoti, ļoti grūti, neskatoties uz to, ka šeit dzīvo ģimene un draugi. Ārzemēs gūtā dzīves pieredze Lolitai ļoti skaidri izgaismoja, ka cilvēki Latvijā ir ārkārtīgi neiecietīgi un rupji. Savukārt dzīvodama valstī, kurā ir kara situācija, viņa ik soli sastapās, ka cilvēki ir atsaucīgi un  cits par citu interesējas. Lolota kopā ar domubiedriem Latvijā rīkojusi piketus un gājienus, lai glābtu kokus un iestātos pret Saeimas virzītajiem likumiem. «Reizēm diezgan bezcerīgās situācijās, ja jums ir domubiedri un jūs varat cilvēkus aizraut ar savu ideju, lietas var mainīt,» pārliecinājusies Ž. Lipkes memoriāla vadītāja. Viņa ir pārliecināt, ka tieši pieredze dzīvot citā valstī un kultūrā viņai devusi drosmi un aicinājumu cīnīties par lietām, kuras šķiet svarīgas.

Nākamais runātājs savu stāstījumu iesāka ar vārdiem: «Labdien, dāmas un kungi! Mans vārds ir Kristaps Auzāns, un es esmu geimeris.» Spēlēt  datorspēles Kristaps sācis jau agrā bērnībā. Savā stāstā Spēles laukums jaunais vīrietis atklāja, kā viņš no lietas patērētāja izaudzis par lietas radītāju. Stāsta epizodes saistās ar laiku, kad Kristaps bija Ventspils Augstskolas students un viņu garlaikojušas filozofijas lekcijas (datorspēles viņam un draugam Jurģim šķitušas daudz interesantākas). Kristaps sāka pats radīt loģikas uzdevumus, kas ieinteresēja arī kursabiedrus. Un kādā brīdī students sapratis, ka šie loģikas uzdevumi ir pamats biznesa idejai. Tad nāca mācība neprasīt cilvēkiem iekāpt savā spēles laukumā un vienlaikus apjausma, ka spēļu radīšana – tā ir Kristapa lieta. Šobrīd Kristapa radītās spēles var iegādāties daudzās pasaules valstīs. Viņš izstrādājis arī vairākas izlaušanās spēles, tostarp spēli Ziedoņa klase, kas radīta sadarbībā ar fondu Viegli. Auzāns stāstīja, kā ceļā sastapies ar izaicinājumiem un kā ar tiem ticis galā. Viens no Kristapa padomiem ir šāds: svarīgi atbildību sadalīt mazākās komponentēs un izstrādāt katru detaļu. Tagad Kristaps, kas nu jau spēlē augstākā līgā, iemācījies daļu darba deleģēt citiem. Piemēram, veidojot izlaušanās istabas, tagad viņš pats domā uzdevumus, bet telpas iekārto citi.                    

Nellija Ločmele stāstījumā Esi sveicināts, aisberg! runāja par izsīkuma brīžiem un lēmumu aiziet no labi apmaksāta darba, kā arī to, kā pārvarējusi bailes izgāzties. Viņa aicināja klātesošos nebaidīties atlaist dzenskrūvi un nebaidīties uzņemties vairāk, nekā paša vērtējumā vari. Ločmele atklāja, kā kļuvusi par ziemas peldētāju, un rosināja arī citus aizdomāties, kurš varētu būt nākamais solis, par kuru līdz šim domāts: tas nav man.        

Sarunu vakara klausītāji bija aicināti netieši iesaistīties dialogā ar sarunu vakara varoņiem, uz mazām lapiņām uzrakstot kādu repliku vai uzdodot jautājumu. Katrs no viņiem izvēlējās trīs, viņuprāt, interesantākos jautājumus un atbildēja uz tiem. Tā, piemēram, Dace atklāja, kā reiz nolaupīta, bet Lolita atbildēja uz jautājumu, kā iespējams dzīvot valstī, kurā ir karš. Tāpat, sarunu organizatora Oskara Kaulēna rosināti, pasākuma apmeklētāji par dzirdēto aprunājās ar svešinieku – citu šī saruna vakara apmeklētāju.

Teksts: Līga Tīrmane, laikraksts “Ventas Balss”

05. 11. 19.